Iepriekšējas daļas:
Latvija Pirmā pasaules kara laikā
Strēlnieku bataljonu dibināšana
Latvija Pirmā pasaules kara beigas
Iepriekšējas daļas:
Latvija Pirmā pasaules kara laikā
Strēlnieku bataljonu dibināšana
Latvija Pirmā pasaules kara beigas
1917. gada septembrī liels skaits latviešu strēlnieku atradās Krievijā, jo viņi bija atkāpušies kopā ar Krievijas armiju pēc vācu uzbrukuma Rīgai. 1917. gada novembrī, pēc boļševiku valsts apvērsuma liela daļa strēlnieku kļuva par jaunās V. Ļeņina valdības uzticamākajām karaspēka vienībām. Strēlnieki bija disciplinēti un organizēti, boļševiki vēlējās, lai Padomju Krievijas valdību apsargātu tieši viņi. Tie latviešu strēlnieki, kas pārgāja boļševiku pusē, vēlāk tika saukti par sarkanajiem strēlniekiem.
1918. gada februārī vācu armija okupēja visu Latvijas teritoriju un turpināja strauji virzīties uz priekšu. Padomju vara Vidzemē beidza pastāvēt, un Iskolats kopā ar strēlniekiem devās uz Krieviju. Krievijas galvaspilsētai Petrogradai draudēja briesmas, jo tuvojās vācu karaspēks. Ļeņina valdība nolēma pārcelties uz Maskavu, kas atradās dziļāk valsts iekšienē, tālāk no robežas. Latviešu strēlnieki turpināja padomju valdības apsardzi arī Kremlī.
1918. gada aprīlī tika izveidota Latviešu strēlnieku padomju divīzija Jukuma Vācieša vadība - pirmā regulārā kaujas vienība Sarkanajā armijā. Tajā ietilpa trīd brigādes - deviņi strēlnieku pulki un seši artilērijas divizioni. Tika izveidots arī kavalērijas pulks, inženieru bataljons, sakaru bataljons, ceļu dienesta bataljons, aviācijas daļa ar 18 lidmašīnām, smago haubiču baterija un zenītbaterija.
Septembrī pēc V. Ļeņina ieteikuma strēlnieku komandieri Jukumu Vācieti iecēla par pirmo Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieku.
Pēc boļševiku nākšana pie varas Krievijā bija sācies pilsoņu karš. Uzsliemoja dumpji, jo liela Krievijas iedzīvotāju daļa nevēlējās pieņemt boļševiku jauno kartību. Latviešu strēlnieku padomju divīzija piedalījās pret boļševikiem vērsto dumpju apspiešanā Maskavā, Jaroslavļā, Ribinskā, Saratovā, Novgorofā un citās pulsētās. Latviešu strēlnieki cīnījās kaujās pie Volgas, Urālos un citur. 1918. gada rudenī sarkano strēlnieku rindās bija aptuveni 24 000 kareivju.
Pēc Vācijas kapitulācijas un Pirmā pasaules kara beigām strēlniekus 1918. gada decembrī nosūtīja uz Latviju, kur viņi palīdzēja latviešu lieliniekiem dibināt padomju varu un veidot neilgu laiku pastāvējušo Latvijas Sociālistisko padomju republiku.
Pēc sakāves Latvijā strēlnieki atgriezās Krievijā, un 1919. gafa vasaras beigās strēlnieku vienības tika nosūtītas pret ģenerāļa Deņikina armiju Dienvidkrievijā. Latviešu divīzija veidoja Sarkanās armijas trieciengrupu, kas Orlas-Kromu kaujās sakāva armiju un piespieda to atkāpties līdz Melnās jūras krastam. Latviešu strēlnieki piedalījās arī ģenerāļa Judeniča armijas sakāvē 1919. gada beigās un kaujās pret ģenerāļa Vrangeļa armiju Krimā 1920. gadā.
Pēc Pilsoņu kara beigām Krievijā strēļnieki savas cīņu gaitas bija beiguši. 1920. gada nivembrī Latviešu divīzija tika izformēta un vairāk nekā 11 000 latviešu strēlnieku atgriezās Latvijā. Daļa strēlnieku vēlējās atgriezties mājās, taču nevarēja, jo, lai šķērsotu Krievijas un Latvijas robežu, bija vajadzīgi divu Latvijas iedzīvotāju galvojumi, ka viņi te dzīvojuši pirma kara. Daudziem šādi galvotāji neatradās.
Daļa sarkano strēlnieku palika Padomju Krievijā, kur vēlāk ieņēma dažādus augstus amatus PSRS armijā, valsts drošības organizācijās un valsts iestādēs. Lielākā daļa no viņiem 1937.-1938. gadā tika arestēti un nošauti Staļina represiju laikā.
Kādas sakāves Latvijā? Ar sarkano strēlnieku palīdzību Ulmaņa Pagaidu valdības nelielie spēki kopā ar vācu landesvēru un Dzelzs Divīziju bija atspiesti līdz Kurzemei aiz Ventas upes. Sarkano strēlnieku vienības tika atsauktas apturēt Deņikina spēku virzīšanos uz Maskavu un tās turp devās nekādu "sakāvi" nepiedzīvojot Latvijā.
Daudzi bijušie sarkanie strēlnieki robežu pārgāja nelegāli un pēc pabūšanas filtrācijas nometnēs (~3 mēnešus) varēja iet uz mājām.