Jau senajos alu zīmējumos cilvēki ir attēloti ar apautām kājām. Pirmie apavi bija pavisam vienkārši - no jēlādas, bieži vien ar visu dzīvnieka spalvu. Ādu malās bija caurumi, un caur tiem izvilktas ādas strēmeles vai cīpslas. Kāju uzlika uz ādas gabala un saites savilka. Šāds princips saglabājies mums zināmo pastalu izgatavošanā.
Vienlaikus radās trīs veidu apavi - atkarībā no vietas, kur cilvēki dzīvoja. Zābakus nēsāja aukstos, kalnainos reģionos, kā arī tuksnešos un stepēs. Vieglās, ērtās sandales ar aizsargājošo zoli tika izgudrotas karsta klimata apgabalos. Savukārt slēgtas kurpes radās reģionos, kur nav nedz pārāk karsts, nedz auksts.
