2

Domāju, ka nevienam nebūs noslēpums, ka vēstures pārrakstīšana allaž ir bijis viens no Kremļa polittehnologu iecienītākajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem. Tā tas bija cariskās impērijas un PSRS laikā un bez šaubām ir arī pašlaik — diktatora Putina valdīšanas laikā. Turklāt, kā liecina pēdējās Krievijas diplomātisko pārstāvniecību aktivitātes, vēstures pārrakstīšana Putina režīma laikā tiek īstenota aizvien izvirtušākā un agresīvā formā nekā jebkad iepriekš. Runa, protams, ir par Krievijas vēstniecības Latvijā (un ne tikai) publicētajiem „Twitter” ierakstiem, kurā tā tīrā veidā noliedz Latvijas Okupācijas faktu un republikas pievienošanos PSRS dēvē par pilnīgi leģitīmu tautas gribu.

Lai gan Rīgas un Maskavas vēsturiskā perspektīva ir allaž ievērojami atšķīrusies, līdz šim tik atklāta vēstures faktu falsifikācija no Krievijas puses nebija manīta. Taču, tagad, vismaz pēdējo 3 gadu laikā, varam novērot kā Maskavas melīgās aktivitātes vēstures jomā ir pieņēmušas vēl neredzētus augstumus. Minēšu vien dažus piemērus tam kā Maskava pēdējā laikā ir mērķtiecīgi strādājusi pie Latvijas vēstures pārrakstīšanas.

Piemēram, viens no Kremļa tiešā kontrolē esošajiem „pētniecības” (atvainojiet, propagandas) institūtiem, fonds „Istoričeskaja Pamjatj”, laika posmā no 2017–2020. gadam ir izdevis 6 pilna apjoma vēstures grāmatas, 10 dokumentu krājumus ar komentāriem, kā ar virkni dažādu mazāka apjoma pētījumu, kas ir veltīti Austrumeiropas, tostarp Latvijas vēstures jautājumiem.

Fonda galvenais darbības virziens tradicionāli ir bijis saistīts Austrumeiropas Otrā pasaules kara vēsturi. Fonda izdevumi tiek mērķtiecīgi pielāgoti tam, lai ar šķietami leģitīmiem vēstures faktiem pamatotu virkni Kremlim izdevīgu tēžu. Piemēram:

- ka, Latvija brīvprātīgi iestājās PSRS;

- ka PSRS nav vainojama Otrā pasaules kara izraisīšanā;

- ka Baltijas valstis un nacistiskā Vācija plānoja uzbrukt PSRS;

- ka Latviešu SS leģions sastāvēja no brīvprātīgajiem un ir līdzvainīgs nacistu kara noziegumos.

Šie „vēstures fakti” kā likums tiek iegūti no citkārt noslepenotiem Kremļa un FSB arhīviem, kuriem ir piekļuve ekskluzīvi fonda „Istoričeskaja pamjatj” vēsturniekiem. Krievijas teritorijā galveno pētniecības darbu veic fonda direktors Aleksandrs Djukovs un kādreizējais Krievijas vēstniecības Latvijā darbinieks Vladimirs Simindejs. Tā kā abiem ir liegta iebraukšana Latvijā, robežas otrā pusē ar dokumentu atlasi fondam palīdz Latvijas Republikas Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs. Fonda publikācijas parasti pavada masveida informācijas kampaņa Krievijas federālajos medijos. Pseidovēsturnieku pētījumi tiek prezentēti „Rossija Segodņa” preses centrā un tiem tiek veltīti raidījumi centrālajos Krievijas televīzijas kanālos.

Pēdējā laikā par „Istoričeskaja pamjatj” darbības galveno prioritāti ir kļuvuši SS leģionāri un to darbības PSRS teritorijā Otrā pasaules kara laikā. SS leģionāru gadījumā fonda aktivitātēm ir sākusi piebalsot ne tikai Krievijas propagandas mašinērija, bet arī atsevišķas represīvās iestādes.

Te kā uzskatāmu piemēru var minēt Krievijas Izmeklēšanas komitejas ierosinātās krimināllietas par nacistu un to līdzskrējēju veikto civiliedzīvotāju slepkavošanu PSRS teritorijā. Uz šo brīdi šāda veida krimināllietas ir ierosinātas (vai tiek plānotas ierosināt) vairākos Krievijas reģionos — Krasnodaras novadā, Rostovas un Novgorodas apgabalos, Orlas apgabalā, Karēlijas republikā, kā arī Volgogradas pilsētā.

Krimināllietu ierosināšana ir cieši saistīta un tiek pamatota ar fonda „Istoričeskaja pamjatj” pētījumiem, projekta „Bez sroka davnosti” Otrā pasaules kara upuru atlieku izrakumos iegūtajiem datiem, kā arī atsevišķos gadījumos ar FSB arhīvos atrodamo informāciju.

Vismaz vienā no krimināllietām (Novgorodas apgabalā) kā galvenie apsūdzamie tiek minēti latviešu leģionāri, citos kā vainīgie figurē igauņi, ukraiņi un somi. Pēdējie starp citu tiek vainoti PSRS okupētās Karēlijas (!) civiliedzīvotāju slepkavošanā.

Vēl interesantāk ir tas, ka vairumā gadījumu minētās lietas ir ierosinātas pamatojoties uz Krievijas Krimināllikuma pantu „par genocīdu”. Pirms tam nacistu zvērības PSRS teritorijā tika interpretētas kā „kara noziegumi”. Kā skaidro projekta „Bez sroka davnosti” koordinators Aleksejs Bormotovs:

„tagad mūsu mērķis ir pierādīt, ka okupācijas periodā fašisti un to kolaboracionisti PSRS teritorijā nogalināja vai sadedzināja 11 309 340 mierīgos iedzīvotājus, no kuriem 306 944 bija bērni.”

A.Bormotova uzstādījumiem pievienojas arī Krievijas Zinātņu akadēmijas Sanktpēterburgas Vēstures institūta vecākais zinātniskais darbinieks Dmitrijs Astaškins, kurš uzstāj, ka Eiropa nereti noklusē „mazo nāciju” noteicošo lomu genocīdā pret PSRS civiliedzīvotājiem. Lai to novērstu, Krievijas puse plāno vērsties ANO ar dokumentiem, kas pierādītu, ka Otrā pasaules kara gados nacisti un to līdzgaitnieki īstenoja genocīdu pret PSRS tautu.

Ir pilnīgi skaidrs, ka turpmākos gadus Krievijas propagandas aparāts un valsts iestādes turpinās strādāt tieši šajā virzienā. Tas nozīmē, ka Latvijai ir jābūt gatavai aizvien agresīvākiem vēstures falsifikācijas mēģinājumiem no Kremļa puses. Praksē tas varētu izpausties kā:

- apsūdzības genocīdā vai tā attaisnošanā;

- reparāciju pieprasīšana;

- prasības Rietumvalstīm izdot tajās mītošos latviešu SS leģionārus tiesāšanai „humānākajā” pasaules tiesā Krievijā.

Šādu aktivitāšu pieaugumam, visticamāk, ir divi puslīdz loģiski skaidrojumi. Pirmkārt, Krievijas režīms kļūst aizvien nepopulārāks, un to kopumā raksturo vispārējs nogurums. Šādos apstākļos Kremlim ir nepieciešams novērst sabiedrības uzmanību no pastāvošajām negatīvajām reālijām. Vislabāk to var izdarīt vai nu liekot uzsvaru uz Krievijas vēsturiskajiem panākumiem (uzvaru pār nacismu) vai aktualizējot cīņu pret vēsturiskajiem arājiem ienaidniekiem (piemēram, latviešu nacistu kolaboracionistiem).

Otrkārt, Krievijas vēstures politikas veidošanā, visticamāk, ir ieinteresēts un iesaistīts pats prezidents Putins. Nevienam nav noslēpums, ka valsts līderis allaž ir bijis ļoti ieinteresēts vēstures jautājumos, turklāt, viņam šajā jomā ir spēcīga ideoloģiska pārliecība, par kuru varēja pārliecināties izdevuma „The National Interest” publikācijā „Vladimir Putin: The Real Lessons of the 75th Anniversary of World War II”.

Ja nu kāds to vēl nav izlasījis, atklāšu, ka Putins tajā diezgan atklātā tekstā liek noprast, ka:

- Otrā pasaules kara izraisīšanā ir vainīgas nevis nacistiskā Vācija un PSRS, bet gan Rietumvalstis;

- Polijas sadalīšanā ir vainīga pati Polija;

- Baltijas valstis brīvprātīgi iestājās PSRS;

- Ignorējot mūsdienu Krievijas intereses, Rietumvalstis draud atkārtot (!) Otrā pasaules kara scenāriju.

Zinot visu iepriekš minēto, man neviļus rodas jautājums, ko Latvija un tās lēmumpieņēmēji attiecīgajās nozarēs plāno darīt, lai pretdarbotos tuvākajā laikā briestošajam „vēstures karam” ar Putina Krieviju?

Personīgi es uzskatu, ka valstij beidzot ir, jāsāk pievērst lielāka uzmanība vietējai vēstures nozarei. Ir jāpiešķir papildus finansējums jaunu vēstures pētījumu izstrādei un jau esošo pētījumu (grāmatu) tulkošanai svešvalodās. Jāpalielina vēstures pētnieku un pasniedzēju atalgojums, jāpiešķir īpašas mērķstipendijas studentiem, kas ir gatava nodarboties ar Latvijas-Krievijas vēstures problēmjautājumu pētniecību. Papildus tam par sarežģītiem vēstures jautājumiem ir biežāk jārunā ne tikai nozares, bet visas sabiedrības līmenī.

Vienu vārdu sakot Latvijai ir jākļūst proaktīvai vēstures jomā un ar jaunu sparu jāsāk skaidrot sava vēsturiskā perspektīva gan pašu sabiedrībai, gan Rietumu partneriem, gan galu galā arī Krievijai. Īpašs uzsvars šajā jomā būtu jāliek uz reģionālo sadarbību ar pārējo Baltijas valstu, Polijas, Ukrainas, kā arī Baltkrievijas un Krievijas opozīciju pārstāvošajiem vēsturniekiem.

Galu galā mēs varētu sākt vismaz ar to, ka pēc Krievijas vēstniecības neadekvātajiem tvītiem sekotu protesta nota vai vēstnieka izsaukums uz Ārlietu ministriju…

Jānis Mākoņkalns / 21.07.2020

Izmantotie avoti:

http://historyfoundation.ru/category/books/

http://historyfoundation.ru/2020/03/22/freebooks/

https://janismakonkalns.wordpress.com/2020/06/10/krievija-parraksta-latvijas-otra-pasaules-kara-vesturi/

https://ria.ru/20200703/1573847385.html

https://russkiymir.ru/news/275077/

https://pobedarf.ru/2020/04/24/sk-zavel-delo-o-zverstvah-finskih-naczistov-v-karelii/

https://pobedarf.ru/2020/07/09/6579463de/

https://russkiymir.ru/publications/273612/

https://nationalinterest.org/feature/vladimir-putin-real-lessons-75th-anniversary-world-war-ii-162982

Komentāri 2

0/2000

Krievija vienmēr mīzīs visai pasaulei acīs un teiks, ka tāda Dieva dota rasiņa vien ir.

Valstij vajadzētu dot atbildi uz katru Krievijas mēģinājumu apmelot mūsu valsti un apgaismot nezinīšus par pašu krievu "varoņdarbiem", kā vienā tā otrā frontes pusē kara laikā, kā arī pirms un pēc kara . Savādāk viņa noslīcinās mūs šai rasiņā, ja neko nedarīsim.

 3  0 atbildēt

Kāds ir mērķis?Provokācijas vienmēr ir bijušas ,Uzbrukumu Polijai Vācija sāka ar provokāciju Glēvicas radiostacijā,PSRS Somijā ar uzbrukumu robežpostenim ,arī Latvijā bija uzbrukums Maslēnicu robežpostenim ,ja Ulmanis protestētu ,sekotu iebrukums ,balstoties uz šo konfliktu robežpostenī ,nu tagad raksta šos ziņojumus par vēsturi un 5 augustā iebruks Latvijā lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu ,5 augustā Latviju iekļāva PSRS. Tāpēc arī mūsu aizsardzības ministrija izsūtīja tos paziņojumus par ārkārtas stāvokli.Mūsu neatkarībai atlikušas tikai nepilna nedēļa ,tagad jāizbrauc no valsts cik vien ātri var ,pēc atkārtotās okupācijas robežas nosļēgs. Lūgsim Dievu ,lai šīs manas bažas ,būtu tikai bažas un 5 augustā iebrukums nebūs ,taču vismaz mentāli esiet gatavi ,ja ne fiziski doties mežā partizānu gaitās.

 0  0 atbildēt