1918. gada spāņu gripas pandēmija, visnāvējošākā vēsturē, inficēja aptuveni 500 miljonus cilvēku visā pasaulē - apmēram vienu trešdaļu planētas iedzīvotāju - un nogalināja aptuveni 20 līdz 50 miljonus cilvēku. 1918.gada gripa pirmo reizi tika novērota Eiropā, Amerikas Savienotajās Valstīs un daļā Āzijas, pirms tā ātri izplatījās visā pasaulē. Tajā laikā nebija efektīvu zāļu vai vakcīnu, lai izārstētu slimniekus. Iedzīvotājiem lika nēsāt maskas, skolas, teātri un uzņēmumi tika slēgti, un pagaidu morgos krājās līķu kalni. Tad slimība, cik ātri parādījusies, pēkšņi pazuda.
Ko tādu pasaule nebija pieredzējusi: Spāņu gripas pandēmija 1918. - 1920.g4
1918.gada martā ASV armijas kazarmās Kanzasas štatā uzliesmoja kādas nezināmas slimības epidēmija. 4.martā Fanstonas nometnē saslimst pirmais karavīrs, dažu stundu laikā slimi ir jau simtiem citi. Trīs nedēļu laikā saslimušo skaits jau pārsniedz tūkstoti. Tiek pieaicināti labakie ārsti valstī, lai noskaidrotu ar kādu slimību karavīri slimo un mirst. Veicot mirušo sekciju, ārsti redzēja, ka mirušo karavīru plaušas ir pilnas ar asinīm. Tiek izteiktas versijas par kādu jaunu infekciju, vai arī, ka atgriezusies viduslaiku ļaunākā sērga - mēris. Lai kas tas arī būtu, jebkurā gadījumā slimības simptomi atgādināja mēri. Pacientiem bija drudzis, stipri sāpēja galva un viss ķermenis. Daži stāstīja, ka sajūta esot līdzīga kā kāju lūzumu gadījumos. Pat viegls pieskāriens bija sāpīgs. Pacientiem pa muti, degunu un ausīm tecēja asinis. Vairāki saslimušie arī klepoja asinis, un lēkmes bija tik spēcīgas, ka pārplīsa vēdera muskuļi un tika bojāti ribu skrimšļi. Visbiežāk pacienti nomira četrdesmit astoņu stundu laikā. Slimības pēcākā stadijā plaušas bija tik ļoti bojātas, ka pacientu sejas un pirksti kļuva zili skābekļa trūkuma dēļ. Amerikāņu armijas ārstu korpusam pienāca informācija, ka arī citās netālu esošās nometnes skārusi nepazīstama slimība. Drīzumā viņi saņēma ziņas, ka līdz ar karaspēka daļu pārvietošanos slimība nonākusi Eiropā. Kaut arī armijas ģenerālštāba rīcībā bija šāda informācija, militāristi vēl neredzēja iemeslu veikt īpašus pasākumus, lai ierobežotu infekcijas izplatību. Viņiem bija darāmi citi svarīgi darbi.
1918.gada pavasarī Pirmais pasaules karš plosījās pilnā sparā. Gan angļi, gan franči bija nonākuši saspringtā situācijā un gaidīja, kad amerikāņu karaspēks nāks viņiem palīgā. Vācu šāviņi krita pār Parīzi, un Francijas prezidents Žoržs Klemanso uzstājīgi lūdza savu amerikāņu kolēģi: "Lieciet saviem amerikāņiem ierasties drīz!" Amerikāņi tūlīt sāka sūtīt uz Eiropu vēl lielāku skaitu vienību. Vienlaikus vajadzēja arī izturēt pienācīgu ieroču ražošanas tempu turpat ASV. Nebija daudz pietiekami tālredzīgu cilvēku, kam pietiktu laika un vēlmes domāt par karavīriem. Turklāt pārāk skaļas runas par iespējamo epidēmiju varētu uzmundrināt ienaidnieku un kaitēt morālei pašu mājās. Visiem šķita, ka slimības ir neizbēgamas kara pavadones. Piemēram, Amerikas pilsoņu kara laikā (1861-1865) no dažādām slimībām nomira divreiz vairāk karavīru nekā krita kaujas laukā. 1898.gadā, Spānijas un Amerikas kara laikā, kaujās nogalināto karavīru skaits bija sešas reizes mazāks par to, ko sev līdzi paņēma slimības. Savukārt angļu-būru kara laikā (1899-1902) attiecība starp kritušajiem un slimību nonāvētajiem karavīriem bija viens pret desmit. Pirmais pasaules karš nebija izņēmums. Frontes ierakumu antisanitārajos apstākļos, kur gulēja daudz kritušo, infekcijas slimības varēja izplatīties milzīgā ātrumā. Slimības briesmas uzglūnēja ne tikai karalaukā. Kad 1917.gada aprīlī ASV iesaistījās Pirmajā pasaules karā, amerikāņu armijas vadība izsludināja plašu mobilizāciju. Karavīrus sapulcināja milzīgās nometnēs, kur saplūda jauniesauktie no visām valsts malām - lielpilsētam un no attālām lauku fermām. Nometnēs, kur nereti mitinājās pat 50 000 cilvēku, karavīrus inficēja baktērijas un vīrusi, ar kuriem iepriekš viņi nebija saskārušies un tāpec nebija pret tiem imūni. Arī lielajās pilsētās bīstamām infekcijās slimībām bija ideāla augsne. Tūkstošiem cilvēku tur tika sapulcēti, lai strādātu militārajā rūpniecībā. Visiem mitekļu nepietika, tādēļ daudziem bija jādzīvo lielā saspiestībā, bieži vien antisanitāros apstākļos. Vairākas fabrikas darbojās gandrīz visu diennakti, līdz ar to strādniekiem kopīgas bija ne tikai istabas, bet arī gultas, jo viņi strādāja un gulēja atšķirīgos diennakts laikos.
Par spīti satraucošajām ziņām gan ārsti, gan militāristi acīmredzot tika pārsteigti pavisam negaidot, kad 1918. gada rudenī noslēpumainā slimība piepeši uzliesmoja trīs kontinentos. Pirmie saslimšanas gadījumi tika reģistrēti Brestā, Francijā. Šajā pilsētā bija liela osta, kas uzņēma gandrīz pusi visa militārā transporta, kuru no ASV sūtīja uz Eiropu. Augusta vidū saslima grupa amerikāņu kareivju, kas tikko bija izkāpuši krastā. Viņi nomira franču slimnīcā. Tikai dažas dienas vēlāk saslima vairāki ostas strādnieki Sjerraleones lielākajā pilsētā Frītaunā, Rietumāfrikā. Tieši Frītaunas ostā kuģi ceļā no Eiropas uz Dienvidāfriku un Āziju mēdza iekraut ogles turpmākajam ceļam. Vienā mirklī no vietēja mēroga parādības Kanzasas kazarmās slimība bija pārvērtusies par pandēmiju - epidēmiju, kas aptvērusi visu pasauli. Infekcija izplatījās ar cilvēku starpniecību - pa kuģu līnijām, ceļiem un dzelzceļiem. Visā Eiropā slēdza skolas un aizliedza jebkādu ļaužu pulcēšanos. Krodziņi un veikali pārvērtās par lazaretēm. Slimība varēja skart jebkuru, jo tā bija izplatīta visos sabiedrības slāņos.
Spāniju smagi skāra pirmais slimības vilnis 1918.gada pavasarī. Maijā bija saslimusi jau trešdaļa Madrides iedzīvotāju. Tramvaju satiksme pilsētā apstājās un tika slēgtas vairākas valdības iestādes. Pirmajā pasaules karā Spānija bija neitrāla valsts. Presei nebija karalaika cenzūras, un tā varēja sīki rakstīt par epidēmijas norisi. Laikrakstu interese par slimību vēl vairāk palielinājās, kad saslima karalis Alfonss XIII (attēlā). Monarhs izdzīvoja, taču pasaules mediju intereses dēļ slimība ieguva nosaukumu "spāņu gripa". Otrā slimības viļņa laikā nomira vairāk nekā 120 000 spāņu. Trešā daļa no viņiem bija 20-40 gadus veci. Milzīgie samēra jaunu un produktīvu iedzīvotāju zaudējumi kopā ar pēckara ekonomikas globālo lejupslīdi Spānijā veicināja liela valsts parāda izveidošanos un politisko nestabilitāti.
Amerikas kontinentā spāņu gripa pārvietojās no austrumiem uz rietumiem un īpaši smagi skāra lielās pilsētas. 1918.gadā Filadelfijā, Pensilvānijas štatā, bija 1,7 miljoni iedzīvotāju. Strādnieki, kas bija nodarbināti ieroču ražošanā un smagajā rūpniecībā, mitinājās graustu kraustu kvartālos cieši cits pie cita. Katru dienu vairāk nekā 300 cilvēku nomira no spāņu gripas. Tā bija visizplatītākais nāves cēlonis. Dažu nedēļu laikā amerikāņu varas iestādes aptvēra, ka stāvoklis ir katastrofāls. Cenšoties apturēt infekcijas izplatību, varas iestādes aizliedza jebkādu pulcēšanos. Tika slēgtas skolas, teātri un baznīcas. Nebija ļauts sanākt kopā pat bēru gadījumos. Izejot no mājas, visiem ieteica uzlikt masku uz deguna un mutes. Iepriekš tik dzīvās ielas pēc neilga laika bija tukšas kā izslaucītas. Kāds Filadelfijas ārsts, kurš dzīvoja gandrīz divu jūdžu attālumā no slimnīcas, bieži brauca mājās, ceļā nesastapdams nevienu automašīnu, lai gan pirms dažām nedēļām dzīve lielpilsētā mutuļot mutuļoja. Visur Amerikā tukšajās ielās varēja sastapt spokiem līdzīgus stāvus - policistus garos, tumšos mēteļos un baltām aizsargmaskām uz sejas. Viņi uzraudzīja, lai tiktu ievēroti noteikumi: neviens nedrīkstēja braukt sabiedriskā transporta līdzeklī bez maskas, rīkot sapulces un spļaut uz ielas. "Spļāviens nozīmē nāvi!" brīdināja lieli plakāti. Dažviet cilvēkiem tika aizliegts pat sarokoties. Reizēm policisti apstājās pie kādām durvīm un piestiprināja tām uzrakstu: "Slimība." Šādā veidā tika brīdināti kaimiņi. Aiz šīm durvīm cilvēki mira, un viņu ģimenes locekļi jau bija saslimuši vai drīz saslima. Izsauktās medicīnas māsas atrada ģimenes, kuru locekļi bija slimi vai mirstoši. Šajās briesmīgajās septembra un oktobra dienās par parastu parādību kļuva tas, ka ģimene zaudē vismaz divus locekļus. Visur pilsētā pie ēku durvīm karājās kreppapīrs, kas ziņoja par nāves gadījumu ģimenē: balts kreppapīrs, ja ģimene bija zaudējusi bērnu vai jaunieti, melns - ja mirušais bija vidējos gados, pelēks - ja aizgajējs bija vecs. Šādā veidā ģimenes pavēstīja par traģēdiju paziņām, kas varbūt gāja garām viņu durvīm.
Nevienam nebija spēka parūpēties par visiem mirušajiem. Drīz vien morgi bija pārpildīti, tāpēc līķus bieži izlika uz ielas, uzberot tiem virsū ledu, vai arī atstāja guļam mājās, izolējot no pārējiem, kas tur dzīvoja. Līķu nesējiem pietrūka zārku, un kapraci vai nu paši bija slimi, vai atteicās tuvoties tiem, kuri bija miruši no spāņu gripas. Dažādās vietās slimo un mirušo skaits varēja atsķirties, tacu vissmagāk skarti bija austrumu un dienvidu štati. Laikā kad uzliesmoja spāņu gripa, ASV civilā veselības sistēma jau tāpat bija saspringtā situācijā. Piedalīšanās karā bija atņēmusi dzīvību lielākajai daļai valsts pieredzējušo ārstu un medicīnas māsu. 1918.gada rudenī varas iestādes mudināja visus pensionētos ārstus un medicīnas māsas, kas nekalpoja armijai, atkal pievērsties savam arodam. Situācijai kļūstot arvien haotiskākai, medicīnas māsu trūkums bija tik milzīgs, ka slimnīcas pieņēma visus, kas bija beiguši pirmās palīdzības kursus. Visi, kam bija "divas rokas un vēlme strādāt", tika aicināti palīdzēt. Sarkanais Krusts aktīvi darbojās karā, tomēr atradās arī brīvprātīgie, kas palīdzeja slimniekiem pašu mājās. Nāves gadījumus laikraksti ietērpa rūpīgi izvēlētos vārdos un slēpa tos starp citiem nekrologiem. Redaktori uzmanīgi kontrolēja rakstus par spāņu gripu, lai neizbiedētu iedzīvotājus un nekaitētu karavīru morālei.
Karaspēka vienību pārvietošana turpinājās ierastā ritmā. Uz Franciju devās kuģis pēc kuģa, un visi bija līdz malām piekrauti ar amerikāņu karavīriem. Jaunie vīrieši devās karot pret ienaidnieku, tacu viņu cīņa par izdzīvošanu sākās jau slikti vēdinātajās kuģu iekštelpās. 1918.gada 29.septembrī uz Eiropu devās kuģis "USS Leviathan". Tas bija būvēts 6800 vīriem, tacu tagad uz klāja bija 11 000. Ceļā uz kuģi vairāki karavīri ierindā nokrita un tika aizvesti ar sanitāro transportu. Pirms kuģa atiešanas tika aizvesti vēl simt vīru, bet brauciena pirmajā dienā, saulei rietot, bija saslimuši jau 700 cilvēku. Pulkvedis E. V. Gibsons vēlāk stāstīja: "Neviens, kurš to nav redzējis savām acīm, nespēj iztēloties tādu skatu. Tā kā daudziem stipri asiņoja deguns, pa telpu tecēja asins tērcītes. Klājs bija slapjš un slidens. Pārbiedēto vaidi un kliedzieni vēl vairāk satrauca tos slimniekus, kuri sauca pēc palīdzības. Īsi sakot, tā bija īsta elle." Lai jūrnieku līķus varētu nogādāt krastā, pirms sākās trūdēšanas process, tos uz kuģiem parasti iegremdēja balzamējošā šķīdumā, kas aizstāja viņu ķermeņa šķidrumu. Taču šoreiz tas nebija iespējams. Kuģa žurnālā tika ierakstīts: "Nelielā balzamēšanas lietpratēju grupa nejaudā apkopt daudzos mirušos, jo nav iespējams iebalzamēt līķus pietiekami ātri - dažiem vērojamas trūdēšanas pazīmes." Kad "USS Leviathan" nonāca Brestā, 2000 vīru bija saslimuši un 70 - miruši. Četrpdasmit jūrnieki bija pārāk slimi, lai atstātu kuģi, un nomira uz klāja. Tos, kuri izdzīvoja, improvizētās nestuvēs nogādāja amerikāņu lauka hospitālī, kur nomira vēl vairāki simti vīru. Karavīriem, kurus 1918.gada septembrī nosūtīja uz Franciju, iespēja nomirt brauciena laikā bija vienlīdz liela ar iespēju krist kaujā. Neraugoties uz šo faktu, viss turpinājās, kā ierasts.
Spāņu gripa mulsināja mediķus. Viņi brīnījās, kāpēc atšķirībā no iepriekšējām epidēmijām tā vissmagāk skar tieši jaunus un spēcīgus sabiedrības locekļus. Citās epidēmijās bija miruši galvenokārt bērni un veci ļaudis, taču šī slimība bija izvēlējusies cilvēkus vecumā no 15 līdz 45 gadiem. Visā pasaulē pētnieki centās atklāt šīs slimības cēloni un līdz ar to atrast tai iedarbīgu pretlīdzekli. Lielākā daļa ārstu uzskatīja, ka vainojams vīruss un ka tā ir B tipa gripa, taču izrādījās, ka daļai saslimušo cilvēku šāds vīruss nemaz nav atrodams. Savukārt citiem slimniekiem pētnieki atrada daudz citu vīrusu un baktēriju, kas varētu būt izraisījuši saslimšanu. Vīrusi zinātnei bija pazīstami jau kopš 19.gadsimta beigām, tacu joprojām nebija pietiekami kvalitatīvu mikroskopu, lai pavisam droši varētu identificēt kādu vīrusu. Eksperimenti, kuros brīvprātīgos aplipināja ar dažādiem vīrusiem, nevainagojās ar vērā ņemamiem rezultātiem. Cenšoties palīdzēt slimniekiem, ārsti ķērās pie radikāliem līdzekļiem. Kāds grieķu ārsts uzlīmēja saviem pacientiem plāksterus, izsūca radušās čūlas un šo šķidrumu iešļircināja slimniekam, sajaucot to ar morfīnu, strihnīnu un kofeīnu. Itālijā vairāki pacienti ik pēc divpdasmit stundām saņēma piena klizmu ar pilienu kreozota (viela, ko iegūt no akmeņogļu darvas. Ārsti izmantoja arī medicīnas vēsturē izsenis pazīstamus līdzekļus - bankas un asins nolaišanu. Tūkstošiem bērnu piespieda iešņaukt nāsīs sāli, un kāda sieviete no Albertas Kanādā bija pārliecināta, ka viņu izdziedinājušas terpentīna kompreses uz krūtīm. Lielbritānijas Kara ministrijas direktīva kā profilakses līdzekli rekomendēja alkoholu. Amerikāņu varas iestādes tik konkrētas receptes nedeva, Vašingtona norādīja, ka klepojot mutei priekšā jāliek plauksta, jāuztur tīra miesa un mute, kā arī jāizvairās no apspīlēta apģērba.
Tā kā slimības izcelsmei nebija zinātniska pamatojuma, ļaudis paši sāka meklēt tai izskaidrojumu. Saspīlētajā kara noskaņojumā daudzi uzskatīja, ka gripa esot vāciešu roku darbs. Jau 1918.gada jūnijā avīze "New York Times" pieminēja jauno kaiti kā "vācu slimību".Vasaras nogalē zēla baumas , ka vācu zemūdenes esot slepus ievedušas gripu ASV un izplatījušas to apdzīvotās vietās. Daļa ļaužu uzskatīja, ka epidēmiju izraisījis jaunais kara ierocis - indīgās gāzes. Citi domāja, ka tās cēlonis esot sprāgušu granātu dūmi, kas sajaukušies ar tranšejās trūdošo līķu izgarojumiem. Taču lielākā daļa meklēja vienkāršāku izskaidrojumu, piemēram, ka infekcija cēlusies no utīm vai netīra ūdens.
Šķita, ka itin nekas vairs neapturēs gripas izplatību. Taču, tikpat pēkšņi kā sākusies, slimība pati no sevis arī pazuda. Kad 1918.gada 11.novembrī tika pasludināts pamiers, epidēmija pamazām sāka noplakt. ASV lielpilsētās atskanēja sirēnas, kas vēstīja, ka iedzīvotāji var noņemt aizsargmaskas un atsākt normālu dzīvi. Ziemā un pavasarī šur un tur gan parādījās jauni, mērenāki slimības uzliesmojumi, taču epidemija norima, lai gan nebija atrasts ne cēlonis, ne pretlīdzeklis. Vēsturnieki lēš, ka no spāņu gripas nomiruši aptuveni 50 miljoni cilvēku. Gada laikā postošā sērga nonāvēja vairāk ļaužu nekā mēris vesela gadsimta laikā. Slimība paņēma piecreiz vairāk dzīvību nekā Pirmajā pasaules karā krita kaujas laukā. Bija miruši daudzi jauni un spēcīgi cilvēki, tāpēc situācija pēc kara bija smaga. Ļaužu kolektīvajā apziņā gripa atstāja depresijai līdzīgas izpausmes. Bija nopietni iedragāta ticība zinātnei un cilvēkam kā noteicējam pār dzīvību un nāvi. Sagrautas cerības sajaucās ar kara laika atmiņām un pārvērtās par grūtsirdību pasaulē, kur pēc rakstnieka F. Skota Ficdžeralda vārdiem - "visi dievi ir miruši, visi kari izkaroti, un ticība cilvēkam sašūpota".