Ķīniešu valoda.Fakti.1

Valstis, kurās lieto ķīniešu valodu - Ķīna, Taivāna, Singapūra, Filipīnas, Malaizija, Indonēzija, Austrumtimora, Taizeme, Vjetnama, Mjanma, Kambodža, Dienvidkoreja, Korejas TDR, Mongolija, Krievija.

Ar "ķīniešu valodu" faktiski apzīmē vairākas valodas, kurām ir kopīga/līdzīga ortogrāfija, bet mutvārdos tās bieži vien ir savstarpēji nesaprotamas. Ortogrāfijas ir šādas: vienkāršotā (modernā) ortogrāfija, kuru izmanto Ķīnā un Singapūrā un tradicionālā ortogrāfija, kuru izmanto Taivānā, Honkongā, Makau un Malaizijā.

Ķīniešu valodā ir ļoti daudz dialektu, taču kontinentā lielākoties ķīnieši runā „putonghua” jeb mandarīnu dialektā, kas ir pasludināts par Ķīnas oficiālo valsts valodu.

Mandarīnu valoda ir pasaules visplašāk lietotā valoda - 885 miljoni runātāju.

Mandarīnu valodā galvenokārt runā Ziemeļķīnā un Dienvidrietumķīnā.

Ķīniešu valodā nav alfabēta. Tā vietā ir rakstu zīmes - hieroglifi (ķīnzīmes). Ķīnzīme var būt gan vesels vārds, gan daļa no tā. Parasti vārds sastāv no 2 vai 3 ķīnzīmēm.

Ķīnzīmes ir apmēram 8000 gadus senas. Ķīnzīmes visā Ķīnā ir vienādas (Taivānā un Honkongā vēl joprojām lieto tradicionālās ķīnzīmes) , tomēr reģionos izruna atšķiras.

Lai iemācītos rakstīt ķīniski, vajag iemācīties rakstīt hieroglifus (ķīnzīmes). Rakstībā var izmantot arī latīņu alfabētu, jo rakstot piņjiņā (pinyin), vārds tiek pierakstīts tādā veidā kā to izrunā.