1941.gada 14. jūlijs dzelzsceļa stacijā Orša (Baltkrievija) notiek liela rosība, šeit ierodas vācu karaspēka ešeloni ar karaspēku, kaujas munīciju , tehniku un degvielu. Plkst. 15:15 pret karaspēku tiek veikts spēcīgs raķešu trieciens no nezināma ieroča, visa stacija momentāli pārvēršas par milzīgu uguns un putekļu mākoni. Vācieši ir panikā, visi atvestie resursi deg, karavīri skrien kur nu kurais, stacijā valda haoss. Vācu komandieris savā dienasgrāmatā ieraksta vien to ka pret viņiem tika pavērsts nezināms Padomju ierocis, kas zemi pārklāj ar liesmām un metālam liek kust.
Lūk šādi pirmoreiz tiek pielietota Padomju raķešu palaišanas sistēma Katjuša.
Katjušas stāsts58
1941. gada 17. jūnijā Piemaskavas kara poligonā notiek Sarkanās armijas jaunās kara tehnikas prezentācija, kā pēdējo demonstrē jaunāko Raķešu palaišanas sistēmu. Demonstrācija vadības pārstāvjiem atstāja ļoti labu iespaidu. Pavēle par šo kaujas mašīnu sērijveida ražošanas uzsākšanu tika parakstīta jau pēc 3 dienām. Līdz Lielā Tēvijas kara sākumam atlika vien dažas stundas...
26. jūnijā Voroņežas rūpnīcā tiek pabeigtas pirmās divas sērijveida automašīnas kuras iegūst apzīmējumu BM-13. Tās bija radītas lai palaistu kalibra 132 mm reaktīvos lādiņus. Šī palaišanas sistēma tika uzstādīta uz kravasautomašinas ZIS-6 bāzes. Tieši BM-13 arī tika pielietots uzbrukumam dzelzsceļa stacijā Baltkrievijā. Baterejas komandieris uzbrukumā bija Ivans Frolovs.
Šīs raķešsistēmas augstā efektivitāte radīja lielu tās pieprasījumu un līdz ar to kaujasmašīnu ražošana aktīvi palielinājās. Jau 1941. gada jūlija beigās uz Rietumu fronti tika nosūtītas vēl 2 baterejas ar raķešu palaišanas sistēmām. Augustā tiek pieņemts lēmums veidot 8 reaktīvās artilērijas pulkus.
Pulks sastāvēja no trim divīzijām, divīzija no 4 baterejām katrā pa četrām BM-13. Kopā katrā pulkā 36 kaujasmašīnas. Pulku apbruņošanai 1941. gadā tika izgatavotas 593 Katjušas. Kopā ar kaujasmašīnām pulkā darbojās arī 1500 kareivji, kuru atlase bija ļoti stingra un akurāta, jo Raķešu palaišanas iekārtas bija slepens ierocis. Katrs Pulka biedrs iestājoties deva zvērestu.
Viena pulka zalve ilga 5-10 sekundes, šajā laika posmā uz ienaidnieku tika raidītas 576 raķetes. Postījumu platība, lielāka par 100 hektāriem. Lielā masu uzbrukuma pluss bija tajā ka viļņveida šāvieni palielināja postījumus, pie tam uzsprāgušo mīnu atlūzu temperatūra sasniedza 800°C un aizdedza visu kas atradās apkārt, šī iemesla dēļ ienaidnieki domāja ka šie lādiņi ir aprīkoti ar īpašu vielu, kas dedzina visu sev apkārt. Pēc zalves raķešsistēma veikli mainīja savu lokāciju, lai neiekļūtu zem atbildes uzbrukuma. Par katras mašīnas zaudējumu nācās stingri atskaitīties komandieriem.
Vācieši medīja Katjušas kā vilki, cenšoties iegūt kaut kripatiņu informācijas par Padomju slepeno ieroci. Reiham arī bija savs daudzstobru granātmetējs, tomēr tas spēcīgi zaudēja BM-13 lādiņa izšaušanas attālumā. Katjušas spējā raidīt lādiņu lielā attālumā jāslavē šaujampulveris, kuru viedoja Padomju raķešu radītāji. Pat tad kad vācieši beidzot ieguva vienu Bm-13, pulvera sastāvu uzminēt viņi nevarēja un līdz ar to arī galveno raķešu palaišanas sistēmas plusu. Tieši tāpat friči nespēja nokārtot masu ražošanu savām lielmasas raķešu palaišanas sistēmām. PSRS viss bija optimizēts, konstruktori, kas skrūvēja detaļas kopā strādāja pa 12-16 stundām ikdienu. Nozīmīgi ka rūpnīcās valdīja liels sieviešu īpatsvars.
1943. gada aprīlī ražošanā palaida unificētu raķešu palaišanas sistēmu Bm-13N, ar mērķi uzlabot mašīnas tehniskumu un padarīt ražošanu lētāku. Pārsvarā BM-13 N tika veidots uz amerikāņu kravasautomašīnas Studebeker US-6 bāzes, kuri tika ievesti PSRS, pēc lend-liz noteikumiem. BM-13N spēja raidīt šāviņu pat 8.5km tālu un sev līdzi veda 16, lādiņus ar apkopi 5-7 cilvēki.