Ja vēlies par grāmatām uzzināt vairāk - šis raksts ir piemērots TEV!
Grāmata ir neperiodisks iespieddarbs kodeksa formā ar muguriņā sastiprinātām lapām. Lapu daudzums ir ne mazāks par 3 iespiedloksnēm, tas ir 48 lappuses. Mūsdienās grāmatu lapas izgatavo no papīra. Parasti grāmata ir pabeigts teksts, kas izteikts ar rakstu zīmēm vai attēliem.
Mūsdienās bez grāmatām pastāv arī elektroniski informācijas nesēji — elektroniskās grāmatas.
Jēdziens grāmata cēlies no sengrieķu valodas, bet Latvijas teritorijā ieviests līdz ar kristīgo misiju 13.gadsimtā ar slāvu valodas starpniecību. (Jau sen tiek izteikta doma, ka kristīgo misiju izplatīja arī no tagadējās Krievijas puses). Sākotnēji par grāmatu tika uzskatīti tikai un vienīgi svētie raksti, lai gan senslāviem vārds grāmata nozīmēja mācēšanu rakstīt, lasītprasmi un zināšanas kopumā.
Termins grāmata ir saistīts arī ar lapu tīstokli, vārdu grāmata var attiecināt arī uz dažiem senajā pasaulē tapušajiem literārajiem darbiem, piemēram, seno ēģiptiešu Mirušo grāmatu un Bībeli.
Jau no 15. gadsimta jēdzienu grāmata uztver tāpat kā mūsdienās, kā iespieddarbu kopumu.
________________________________________________________________________________________________________
Iespiedtehnikas veidi.
Manuskripti — jeb rokraksta grāmatas ir pirmās, kas parādās. Tās pastāv vēl ilgi līdz ar iespiestajām grāmatām. Vairums viduslaiku rokraksta grāmatu ir tapušas tieši klosteros un visbiežāk tās bija dažādi noraksti, kur tika izveidotas pat īpašas telpas pārrakstīšanai — skriptoriji. Grāmatu tapšanā bija iesaistīti daudzi cilvēki, no kuru vidus izcēlās skriptors — galvenā teksta pārrakstītājs, rubrikators — iniciāļu un svarīgāko tekstu iezīmētājs un iluminators — iniciāļu izzīmētājs un ilustrators. Ļoti svarīga bija arī lapu — pergamenta izveide. Tā kā lapas veidoja no teļu ādām, kam bija samērā līdzīgs izmērs, bet kuras bija dārgas, svarīgi bija aizņemt pēc iespējas vairāk vietas. Izveidojās standarta izmērs — pilnu formātu sauca par foliantu, vienreiz locītu par folio, nākamo — oktāvu. Turklāt lapas izmēri veidojās pēc dievišķās jeb zelta griezuma proporcijas, tātad pat šeit līdzdarbojās dieva griba un pasaules kārtība. Un arī pasaules kārtību nodrošināja vairāku mūku piedalīšanās vienas grāmatas tapšanā, tāpat kā vēlāk, rodoties ģildēm, arī šeit katram bija tikai viens noteikts pienākums un nebija tiesību iejaukties otra darbā, jo katram šajā, zemes dzīvē, ir dota sava vieta, kas nodrošina lielo Dieva plānu.
Inkunābulas — grāmatas, kas izdotas grāmatu iespiešanas pirmajā posmā, līdz 1500. gadam. Tās sākumā ļoti atgādina rokraksta grāmatas, iniciāļus un sākumā arī ilustrācijas iezīmēja ar roku, vēlāk kokgriezuma ilustrācijas tiek tikai iekrāsotas ar roku. Burtu formas un teksta iekārtojums vēl ilgi saglabā rokraksta tekstu tradīcijas. Taču līdz pat 19. gadsimtam grāmatu iespiešana un iesiešana bija nošķirtas darbības, grāmatas pārdeva neiesietas un grāmatas jaunā īpašnieka pienākums bija rūpēties, lai tās tiktu iesietas. Pastāvēja arī noteikti noteikumi, kā iesiet inkunābulas — ar ādu apsisti koka vāki, ar apkalumiem, slēdzenēm un ķēdi, kas saista grāmatu pie plaukta vai lasāmpults, kas pierāda, ka vēl arvien grāmatas mantiskā vērtība bijusi ievērojama.
Paleotipi — grāmatas, kas izdotas laikposmā no 1501.— 1550. gada. Pamazām grāmatnieki sāk iet citus ceļus, tomēr tas notiek reti. Viens no šādiem piemēriem ir atkāpšanās no iesējuma tradīcijām — zūd masīvie apkalumi un ķēdes, rodas daži īpatnēji iesējumi. Veidojas arī jauni izdevumu tipi — polemiskās ievirzes raksti, pamfleti. Tomēr grāmatas vēl arvien saglabā savu krāšņumu, to bagātīgās ilustrācijas ir mākslas darbi, lai arī tie top iespiežot, kokgrebuma tehnikā.
Iespieddarbi — pastāv vairāki mūsdienu iespieddtehnikas veidi, tos vieno iespēja ātri pavairot tekstu lielos daudzumos.
__________________________________________________________________________________________________________
Grāmatu satura veidi.
Pastāv vairāki veidi, kā klasificēt grāmatas pēc to satura. Vienkāršākais dalījums ir dalījums daiļliteratūrā un specializētā literatūrā. Taču tas ir pārāk izplūdis un neizsakošs dalījums. Tālāk grāmatas tiek iedalītas, sadalot abus galvenos tipus apakštipos.
Daiļliteratūru iedalīt ir visvienkāršāk, tās apakštipi ir epika jeb proza, lirika jeb dzeja, dramaturģija un liroepika. Tie savukārt iedalās katrs savos apakštipos. Pie prozas pieder romāni, noveles, stāsti, garstāsti, esejas, arī literārās pasakas, miniatūras, humoreskas, tēlojumi. Pie dzejas savukārt pieder elēģija, romance, idille, oda, himna, epigramma, sonets, rondo, rondele, trioleta, glosa, haiku. Dramaturģiju iedala drāmā, traģēdijā un komēdijā. Liroepikas iedalījums ir eposs, sāga, balāde, poēma, fabula.
Taču tikpat labi daiļliteratūru var iedalīt arī pēc mērķorientētās grupas — bērnu, pusaudžu un pieaugušo literatūra.
Specializētā literatūra ir ļoti daudzveidīga un to nav viegli klasificēt viennozīmīgi. Nosacīti varētu iedalīt reliģiskā, dažādu zinātņu nozaru, populārzinātniskā literatūrā. 
