Kas tad īsti ir cilvēks un kā cilvēks var virzīt, mainīt un attīstīt savu dzīvi? Vai mēs visi – homo sapiens esam cilvēki? Kāpēc vieni no mums sasniedz vairāk nekā citi? Kāpēc citi neko pat negrib sasniegt? Neviļus prātā nāk šie un vēl vairāki citi jautājumi. Kaut kur sirds dziļumos esmu pārliecināta, ka cilvēks ir kaut kas vairāk nekā – homo sapiens, kas sen, sen atpakaļ iemācījās nostāties uz pakaļkājām, tādā veidā iemācoties visādas lietas noturēt savās rokās.
Piedāvāju jums apskatīt 3.cilvēku tipus!
Nāksies pasvīst lasot..:)
Bet ir tiešām interesanti:)
1. Dzīvnieks
Pašos pamatu pamatos homo sapiens ir dzīvnieks. Mūsdienās tik daudz ko var iemācīt sunim, kaķim, pērtiķim un delfīniem, ka ir skaidrs, ka gandrīz jebkurš dzīvnieks ir trenējams. Tieši tāpat ir ar homo sapiens: var iemācīt staigāt, pietupties, palēkties, tā pat var iemācīt lasīt, rakstīt, zīmēt, līdz šim nav bijušas problēmas arī apmācīt izmantot mobilos telefonus, datorus. Bet šeit paveras jautājums, ja es esmu iemācījies visas no šīm iepriekš minētajām lietām, vai es esmu cilvēks? Nevar būt, jābūt kaut kam vairāk.
Kāda tad ir galvenā atšķirība starp cilvēku un dzīvnieku?
Cilvēkam ir zināšanas un viņš tās izmanto, dzīvnieks nē. Cilvēks var paskatīties un izanalizēt situācijas un savu rīcību ‘no malas‘. Dzīvniekiem šāda spriezšanas spēja nepiemīt. Protams, dzīvnieks var parādīt labus rezultātus medījot – sagādājot sev pārtiku, tikt galā ar dažādiem šķēršļiem, kā arī iemācīties dažādus trenētus trikus, bet dzīvnieks neapzinās, ka viņš pastāv.
Kāpēc ir tādi, kas neko negrib sasniegt?
Tā ir vienkāršāk! Reklāma pasaka kas jāpērk, kādā mājoklī jādzīvo, kā jāģērbjas. Darba devējs diktē lielāko daļu dienas (ja neskaita miegu). Ziņās pastāsta, kurš pie tā visa ir vainīgs un uz ko tagad jādusmojas. Šis tips nevēlas neko sasniegt, jo daudz vieglāk ir sēdēt un gaidīt, kad kād ieskaitīs ‘dienišķo maizītes‘ devu un visās savās bēdās un problēmās vainot ļaunās organizācijas, neizdevušos bērnību, sabiedrību, valdību utt.
2. Cilvēks
Tik tālu esam tikuši, ka zinām – cilvēkam ir pašapziņa un zināšanas par savu eksistenci un sevis iekļaušanos apkārtējā vidē. Ja cilvēkam ir pašapziņa, tātad viņam ir jāzina, ko viņš vēlas. Vēlmes var būt dažādas – materiālas lietas (māja, mašīna, ceļojumi), sasniegumi (stāvoklis sabiedrībā, apbalvojumi), garīgas atklāsmes (vai ir dievs, kas ir gars), personiskās īpašības (spēlēt labi ģitāru, iemācīties jaunu valodu). Skaidrs ir, ka ar vēlmi nepietiek – vajag nospraust konkrētus mērķus un darbības, lai to sasniegtu.
Cilvēks ir kaut kas tāds, kas saprot, ka dzīve ir kaut kādu savu mērķu sasniegšana, nevis “peldēšana pa straumi”.
Līdz ar to ir skaidrs – cilvēks ir tas, kas apzinās, ka viņa mērķis ir kaut ko sasniegt. Ir arī skaidrs, ka, katrs no mums vēlas sasniegt dažādas lietas. Rodas jautājums – ko vēlos sasniegt ES? Nevis tante televīzijā man to pateiks, bet tikai es pats varu saprast, kas man patīk un ko es gribu izdarīt, lai justos kā uzvarētājs.
Sanāk, ka cilvēks ir tāda būtne, kas meklē savu jēgu dzīvē, nosprauž mērķus, kas taustāmi apzīmē šo jēgu, un soli pa solim veic darbības, lai realizētu šo savu nosprausto dzīves jēgu.
Un tagad pajautājiet kas esat Jūs? Vai Jūs esat dzīvnieks, kas tiek kontrolēts no ārpasaules, un kam ir uzspiesti citu cilvēku dzīves jēgas, vai tomēr Jūs esat cilvēks, kas izzina savu iekšējo pasauli un meklē savu dzīves jēgu?
Kāpēc vieni no mums sasniedz vairāk nekā citi?
Tāpēc, ka citi nosprauž augstus mērķus un dara visu, lai tos sasniegtu. Entuziasms ir tas, kas ļauj mums šos mērķus nospraust un disciplīna ir tā, kas ļauj šo nosprausto mērķi attīstīt tālāk – nedēļām, mēnešiem un gadiem ilgi. Šie cilvēki saprot, ka vienīgais veids, kā apzināties ko grib un kas patīk, ir izmēģināt to. arī tad, ja tas prasa vairākus gadus, lai pārliecinātos, ka piemēram “dejošana nav priekš manis“. Līdz šādam apgalvojumam var nonākt tikai tad, kad dejošana ir līdz galam apgūta – vairāku gadu garumā.
3. Garīga būtne
Ja apzināties, ka būt par cilvēku ir par maz, ka pasaulē ir kaut kas vairāk. Arī tur Jums taisnība. Ir tādi, kas meklē dzīves, gara un visuma jēgu. Kas meklē atbildes uz tādiem jautājumiem, uz kuriem var atbildēt, dzīvojot gadiem vientulībā. Šiem homo sapiens neinteresē ģimene, draugi, materiālas lietas, viņi atsakās no sabiedrības uzliktā sloga un meklē atbildes meditācijā un sevis dziļākā iepazīšanā.
Vai tas ir slikti? Nē, katram pašam savs ceļš ejams, un ja šī garīgā būtne jūtas laimīga dzīvojot vairākus gadus Himalaju klanos, tad lai tā arī būtu.
Kurš no šiem veidiem esi tu? Vai tu zini, kas tu vēlies būt?