Tā kā mani interesē vēsture, īpaši par kara gadiem, un redzu, ka arī spokos šāda veida raksti tiek atzīti, tad šo rakstu spēs novērtēt ikviens.
Visus šos stāstus Laimonis Upmalis rakstījis savā dienasgrāmatā, būdams jauniesauktais 17 gadu vecumā. ŠĪs ir viņa atmiņas par šo laika posmu un tajā piedzīvoto(1944. 18. VIII – 1946. 13. III).
Ardievu, ģimnāzija!
Mans atmiņu pavediens sākas ar 1943./1944. gada ziemu Valkā. Pēc sešklasīgās pamatskolas beigšanas Turnā biju iestā- jies Jāņa Cimzes valsts ģimnāzijā un mācījos otrajā klasē. Stundas nenotika vis staltajā ģimnāzijas celtnē, bet blakus esošajā Tērauda pamatskolā, jo mūsu skolas ēkā bija izvietots vācu kara hospitālis. Mācības notika divās maiņās, lai arī valcēniešu pamatskolēni var turpināt mācīties. Šī kara priekšpēdējā ziema izvērtās ļoti saspringta un drū- ma visādā ziņā. Pilsētnieki knapinājās ar pārtiku, jo uz kartītēm izsniegtās devas arvien samazinājās. Bija paveicies tiem, pie kuriem mitinājās skolēni no laukiem. Mācību normālo gaitu pārtrauca notikums ticības mācī- bas stundā kādā februāra dienā, kad klasē direktora pavadībā ienāca vācu virsnieks un apskatīja telpas. “Gut,” viņš teica. Sekas tādas, ka nākamajā dienā mūsu divu maiņu skolu aizņēma bēgļi no austrumiem, no Pleskavas puses. Nu atcerējāmies, ko ap Ziemassvētkiem bija teikusi vācu valodas skolotāja: “Bērni! Šajā vasarā mūs gaida lieli pārbaudījumi, jo aiz Volhovas purviem stāvot lielas padomju tanku armādas, kas gatavojas pēc pavasara šķīdoņa traukties uz rietumiem.” Tieši uz kurieni, to, protams, sapratām visi. Zinājām arī, ka pozīcijās šaipus Volhovas purviem stāv mūsu leģionāri. Kara iespaidus vēl vairāk pastiprināja blakus esošā kara lazarete. Pieveda arvien jaunus ievainotos. Vācu karavīru skaits ielās palielinājās. Piedzīvojām pirmās gaisa trauksmes. Mācības turpinājās it kā neklātienē. Ar konsultāciju palīdzību stundas gatavojām mājās, atzīmes saņēmām pie skolotā- jiem viņu dzīvokļos. Līdzīgā kārtā tikām arī pie gada atzīmēm, un mūs pārcēla trešajā klasē.
Tēva mājās.
Tēvs ar māti apsaimniekoja 22 hektāru lielu saimniecību “Upmaļi”. Bijām četri bērni: vecākā meita Skaidrīte, es, brālis Jānis un māsa Vija. Jaunākais brālis un māsa Vija mācījās vietē- jā Turnas pamatskolā. Tēvs bija gan saimnieks, gan sabiedrisks darbinieks, kas apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. Pavasarī, kad atgriezos tēva mājās, lai palīdzētu sējas darbos, dzīve vairs negāja vecajās sliedēs. Vēlu vakaros pie debesīm Gulbenes pusē bija redzamas “svecītes”. Runāja, ka tur naktīs viesojoties sarkano lidmašīnas ar bumbu kravām. Mērķis – dzelzceļa mezgls. Šad tad frontes pusē varēja dzirdēt tālu dunoņu. Tēvs bija nolēmis, lai kas arī nenotiktu, apsēt un apstrādāt visus laukus. Zemniekam, viņš uzskatīja, jādara savs darbs, lai būtu kas būdams. Nemierīgā dzīve turpinājās. Dzirdējām par vietējos mežos nomestiem izpletņu lēcējiem. Bija mēģinājums uzspridzināt Valkas–Rīgas dzelzceļa sliedes, tamdēļ vietējie kārtības sargi Sedas purva rajonā augu diennakti dzelzceļa līniju apsargāja. Lai nedotu gaisa lidoņiem nekādas zīmes, Jāņos aizliedza iekurt sārtus.
Vasara iegriezās otrajā pusē. Brieda raža. Drīz nāca pļaujami rudzi un kvieši. Lielgabalu kanonādes varēja dzirdēt arvien biežāk, sevišķi naktīs. Bet sarkanzvaigžņotās lidmašīnas grupās droši lidoja pat dienās, nesastapdamas nekādu pretestību. Dažreiz gan, kad uzlidojums bija vērsts uz Valkas staciju un pašu pilsētu, iedunējās tās tuvumā novietotie zenītlielgabali. Un tad iesaukšanas pavēste sasniedza arī mani, 1927. gadā dzimušo. Labi atceros – pļāvām ar mašīnu kviešus un sējām kūlī- šos, lai saliktu statos. Līdz tam leģionā bija iesaukti tikai vecākā gada gājuma puiši. Par dažu labu mūsu pagastnieku pienāca sēru vēstis jau kopš 1942. gada. Tātad karš nepielūdzami šķiroja karavī- rus dzīvajos un kritušajos. Frontē jau cīnījās divi mani brālēni.
Caur Valku uz karu.
15. augustā atvadījos no mātes un māsām. Tēvs un jaunā- kais brālis ar zirdziņu aizvizināja mani no “Upmaļiem” uz 18 kilometru attālo Valku. Gaisa spēku palīgu (tā bijām nokristī- ti) iesaukšanas punkts darbojās ugunsdzēsēju depo zālē. Iesaucamie ieradās no Valkas pilsētas un apkārtējiem – Lugažu, Ēr- ģemes un Kārķu – pagastiem. Kopskaitā ap 150 jauniešu. Pēc dokumentu noformēšanas sastājāmies uz ielas kolonnā pa trim. Bija sapulcējušies piederīgie, ģimnāzisti, dažam arī sava meitene. Starp pavadītājiem redzēju ģimnāzijas direktoru Ķīša kungu, klases audzinātāju, skolotājus. Gājiens virzījās uz igauņu Valgas staciju. Nebēdnīgi skanēja “Div’ dūjiņas”, “Jauns un traks tu, puika, esi bijis...”. Tā dziedādami un daudz nebēdādami, aizgājām no saviem zēnības gadiem, no jaukā ģimnāzistu laika (to sapratām vēlāk) pretim lielajam nezināmajam – Otrā pasaules kara beigu agonijai. Katrs tomēr aizgāja pretim savam liktenim. Šis liktenis bij bargs un netaisnīgs. Daudzi neatgriezās.
Kāpēc mēs gājām? Varēja pierakstīties “meža departamentā”, tas ir, pabēgt no ļaužu acīm mežā. Bet to darīja tikai retais. Bijām auguši brīvās Latvijas valstī un laikā, darbojušies mazpulku un skautu organizācijās, bijām mācījušies būt patrioti, mīlēt tēvzemi un savu tautu, tas likās pats par sevi saprotams. Spilgti atmiņā glabājās tēvu stāsti par cīņām Pirmajā pasaules karā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās 1918.–1919. gadā. Mūsu tēvi par to saņēma zemi un iekārtoja savas jaunsaimniecības. Kā mēs varētu palikt vienaldzīgi pret tuvajiem draudiem? Audzināšanas darbs skolās bija virzīts uz to, lai zēnos izkoptu vīrišķīgu raksturu, sevišķi jau pamatskolā. Reizi nedēļā notika militārās mācības stunda. Soļojām ar koka šautenēm, apguvām ierindas mācību un praktiskas iemaņas pēc latviešu karavīra rokasgrāmatas. Bija daudz lasīts par strēlnieku varonību, tātad vilināja arī kara romantika (visai drīz tā, protams, noplaka). Bet galvenokārt 1927. gadā dzimušos puišus jaunajam uzdevumam vienoja boļševiku pārinodarījums 1940. gadā, okupējot Latvijas valsti un izvedot cilvēkus uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā. Arī mūsu armijas virsnieku un patriotu iznīcināšana.
Vakarā Valgas stacijā sakāpām vagonos, lai naktī dotos uz Rīgu. Pirmo reizi braucu pa šo stratēģisko dzelzceļa līniju, kas bija atvēlēta kara resoram. Civilists varēja braukt tikai ar speciālu atļauju. Lai nokļūtu galvaspilsētā, devāmies no Ērģemes ar mazbānīti līdz Rūjienai, tālāk ar platsliežu vilcienu uz Rīgu. 16. augusta pievakarē iebraucām Rīgas galvenajā stacijā. Negaidīti mūs, pārsvarā lauku zēnus, kas tikko bijām izpērušies lauku pirtiņās un saņēmuši no mātēm baltus kreklus, sadzina zaldātu pirtī, vienlaikus “atutojot” mūsu tīrās drēbes karstās gāzes kamerās. Drānas ieguva nepatīkamu smaku. Vispirms apmetāmies Strēlnieku ielā 4, kādā pilsētas kazarmu namā. Lielu izbrīnu mūsos radīja vecāko iesaukumu (rīdzinieki!) grūti izturamā kliegšana, dodot mums pavēles un norādījumus. Tādi paši zēni kā mēs. Tikai viena uzpleču strīpiņa un tērauda bruņucepure (dolmečeri pēc dienesta pakāpes). Ta- ču normālas cilvēku valodas vietā – stindzinoši uzbļāvieni. Šķita, tas bijis pirmais, kas viņiem iemācīts. Vai ar to sākas kazarmu dienests? Strēlnieku ielā notika arī pirmā medicīniskā apskate. Nevienu neizbrāķēja. Saņēmām daļu no paredzētā apģērba, zābakus, bruņucepuri. Gaisa spēku palīgu uniformu dabūjām vēlāk.
Super!!! Pirmkārt man patīk šāda literatūra, otrkārt pats esmu no Valkas. Zinu gan Ērģemi gan Turnu, pat zinu kur Turnā atrodas māja Upmaļi. Lūdzu turpinājumu.
