Ka sievietes precoties sāka segt galvu ar plīvuru?
Plīvura nēsāšanai ir senas tradīcijas, kas meklējamas jau 2500-3000 gadu tālā pagātnē. Galvas apsegšana ar plīvuru ir daudzu reliģisku rituālu neatņemama sastāvdaļa, tāpēc arī pētnieku viedokļi par to izcelsmi atšķiras. Galvenais strīda jautājums ir, vai plīvuram ir reliģiska nozīme vai tomēr ne. Piemēram, jūdaismāplīvurs pieminēts jau kopš Bībeles laikiem un arī tagat ir daļa no ceremonijas. Kristietībā laulību plīvurs parādās ap 4.gs. Tāpāt zināms, ka plīvuru galvā lika arī seno romiršu sievietes. ASV Vinkongsinas mācībspēku izmantotajā grāmatā ''The world of Romen costume'' par romiešu tērpiem un aksesuāriem un to valkāšanas tradīcijām norādīts-balstoties uz saglabātajiem antīkajiem rakstiem, plīvura bija ļoti nozīmīga kāzu tērpa sastāvdaļa. Senākās ilustrācijas, kas to apliecina, ir no 6. gs pr. Kr. Apraksti vēsta, ka plīvurs bija tumši dzeltenē krāsā un to dēvēja par flammeum. Tas simbolizēja līgavas gatavību ilgai un uzticīgai laulības dzīvei, jo to nēsāja Jupitera tempļa priestera uzticamā sieva Flaminica Dialis. Apvienojot pieejamos pētījumus, var teiks, ka plīvurs simbolizē līgavas gatavību laulības dzīvei, viņas šķīstību un dvēseles tīrību, dalā tradīciju ļaujot apsegt savu seju līgavainim tikai pēc tam, kad pie altāra teikts jāvārds. Atsevišķos avotos arī minēts, ka plīvurs sargā līgavu no ļauniem gariem un dēmoniem- neķītrien vilinājumiem, kas stāv ceļā no vecāku siltās ligzdiņas līdz dzīvei pie vīra.
Ar kuru brīdi līgavas plīvurs asocējas tikai un vienīgi a baltu krāsu, skaidri nav zināms. Atsevišķi autori norāda, ka jau kristietības pirmsākumos tas bija debešķīgā baltumā un tādejādi simbolizējis līgavas nevainību un šķīstību. Par mūsdienu baltā kāzu tērpa un līdz ar to plīvuru aizsācēju min Lielbritānijas karalieni Viktoriju (1837-1901), kura šādu krāsu izvēlējās savām precībām ar princi Albertu 1840. gadā.
