›

Kamikadzes zem ūdens.14

807 0

Jau 1909.gadā brits Gofrey Herbert izstrādā un pat saņem patentu cilvēku vadītai torpēdai. Praksē šis izgudrojums netiek īstenots. Kara birojs to noraida, jo tiek uzskatīts par praktiski neizpildāmu un nedrošu. Nedrošs tas arī bija, bet tas cilvēkus neatturēja no šādu ieroču radīšanas, kas noveda pie daudzu cilvēku nāvēm.

Mignatta

Ideja izmantot torpēdu kā nesēju diversiju veikšanai atdzima 1915.gadā Itālijā.
Inženieris-mehāniķis Luigi Martignoni ar savu ideju, pārveidot standarta torpēdu mīnu nogādāšanai labi apsargātā Austroungārijas flotes bāzē Pula (osta tagadējās Horvātijas teritorijā), dalās ar savu priekšnieku Raffaele Rossetti. Raffaelem ideja iepatikās, bet Jūras spēku vadība ierosinājumu noraida. Tad Rossetti izšķiras par izmisīgu soli-ar viltotiem dokumentiem viņš nozog divas torpēdas B57 un tuvējās gaisa bāzes angārā ‘’uz savu galvu’’ sāk īstenot šo projektu. Par torpēdu zādzību viņu varēja tiesāt pēc kara likumiem, bet nu tik tālu tomēr neaizgāja.
Pēc daudziem eksperimentiem Rossetti savu ‘’brīnumieroci’’ vēlreiz stādīja priekšā lielajai priekšniecībai un 1918.gada 1,aprīlī saņem viceadmirāļa grāfa Paolo Emilio Thaon di Revel apstiprinājumu savam projektam.
Pēc 14.maija neveiksmīgā mēģinājuma iekļūt bāzē nakts melnumā ar laivu‘’Grillo’’, ar kuru bija paredzēts sadragāt kuģu korpusus ar kāpurķēžu palīdzību, Rossetti torpēda bija pēdējā cerība piekļūt kuģiem. 31.oktobrī tumsas aizsegā torpēda ar kuģi tiek pievesta nepilnas jūras jūdzes attālumā no ostas un divi Raffaelles- Rossetti un Paolucci jāteniski uz torpēdas dodas kaujas uzdevumā. Tas izvēršas īsta trillera vērtā pasākumā, jo šajā laikā jau ir mainījusies politiskā situācija un bāzi jau atstājuši visas Austroungārijas militārpersonas. Bet itāļi to vēl nezin.

Ne bez grūtībām nonākuši kuģu tuvumā diversanti pēkšņi atklāj, ka grimst. Bojāta gaisa vārsta dēļ torpēdā sāka ieplūst ūdens. Lai saglabātu tās peldspēju nākas papildināt saspiesto gaisu no baloniem. Bet tas varēja nepietikt atpakaļceļam, bija jāpasteidzas. Rosseti ātri piestiprina mīnu pie līnijkuģa Tagad vajadzētu doties atpakaļceļā, bet jau aust rīts un abus ūdenslīdējus pamana. Pirms notveršanas tie vēl paspēj otrajai mīnai uzstādīt taimeri un torpēdu atvirzīt nost no sevis. Pēc notveršanas, kāda likteņa ironija, abi tiek aizvesti uz mīnēto ‘’Viribus Unitis’’. Tur arī itāļi uzzina par izmaiņām varas jomā. Sākumā abi sabotieri mēģināja uzdoties par avarējušiem pilotiem, bet beigās tomēr nākas atzīties, ka kuģis ir mīnēts. Palundra! un visi steigā metas ūdenī. Tomēr sprādziens paredzētā laikā nenotiek un pret itāļiem vairs nav tik draudzīgi kā sākumā. Un viņus var saprast- pelde aukstajā ūdenī nav nekāda izprieca. Pēc kāda laika sprādziens tomēr nogrand. Un kuģis uzsprāgstot arī munīcijai nogrimst. Bet ar to vēl viss nebeidzas. Torpēda, par kuru šajā jezgā visi šķiet bija aizmirsuši, piepeldēja pie kravas kuģa ‘’Wien’’ un pēc laika gaisu satricināja vēl viens sprādziens.
10 dienas vēlāk, Vācija piekrīt pieņemt Antantes pamiera noteikumus un I Pasaules karš ir beidzies.

Maiale

1935.gadā itāļi atkal atgriežas pie cilvēkvadāmu torpēdu uzlabošanas. Jūras spēku inženieri, kapteiņi Teseo Tesei un Elios Toschi izstrādā jaunu prototipu SLC ("Siluro Lenta Corsa"), kas labāk pazīstama ar nosaukumu ’’Maiale’’. Par pamatu tika izmantota Rossetti ‘’Mignattas’’ ideja.
‘’Maiales’’ izgatavošanā izmantota standarta 533mm torpēda, kura tika pagarināta līdz 6,7m (vēlāk arī līdz 7,3m). Apkalpē viens bija stūrmanis (parasti virsnieks), bet otrs mehāniķis. Tas katram gadījumam, ja gadās kādas neparedzētas mehānikas ķibeles. Arī par nelielu komfortu bija padomāts- sēdvietas bija nedaudz slēgtas un stūrmani, kas sēdēja priekšā, no šļakatām uznirstot pasargāja organiskais stikls. Un galvenais, abiem bija elpošanas aparāti, kas ļāva 6 stundas pavadīt zem ūdens.
II pasaules karš pavēra lielas iespējas jaunajam ierocim. 1941.gadā tiek izveidota Decima Flottiglia MAS, kurā kopīgi darbojās virszemes daļa- ātras motorlaivas, kas veica diversijas virs ūdens un zemūdens daļa- SLC torpēdas un ‘’Gammas’’ ūdenslīdēji, kuri uzbruka zem ūdens.
Pirmās ugunskristības notika 1941.gada 26.jūlijā, kad divas SLC torpēdas mēģināja iekļūt britu bāzē La Valetā Maltā. Cenšoties paveikt par jebkuru cenu, bojā aiziet viens no torpēdas izstrādātājiem Teseo Tesei un viņa uzticīgais korišs ūdenslīdējs Alcide Pedretti.
Pirmā veiksmīgā operācija izdevās Gibraltārā 1941.gada septembrī, kad izdodas nogremdēt 3 kuģus- tankkuģus ‘’Denby dale’’ un ‘’Fiona’’ un kravas kuģi ‘’Durham’’. Kara laikā šāds neredzams uzbrucējs varēja un nodarīja lielus zaudējumus pretinieku kuģiem. Nelaime tikai, ka mehānisms bija diezgan niķīgs un bieži operācijas izgāzās tieši mehānisku ķibeļu dēļ. Kara beigās tiek izstrādāts torpēdas modelis, kas paredz vieglu pārsegumu ekipāžai, bet šīs torpēdas vēl nepiedalās karadarbībā.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

Chariot

1941.gada septembrī britu ūdenslīdēji no Gibraltāra ostas ūdens izceļ diezgan labi saglabājušos itāļu ‘’Maiale’’. Admiralitāte nolemj, ka šāds ierocis vajadzīgs arī britiem. Un jau nākamā gada jūnijā ir gatavs pirmais ‘’transpotlīdzekļa’’ modelis un apmācīti arī tā lietotāji. To nosauc par ‘’Chariot’’ Mark I. Pirmais mēģinājums izrādījās pagalam neveiksmīgs. Tas notika 1942.gada novembrī Norvēģijā vācu līnijkuģim ‘’Tirpitz’’ un fjordu aukstais ūdens bija viens no neveiksmes cēloņiem. Briti mācījās no savām kļūdām un turpināja uzlabot torpēdas izstrādājot vēl divus ‘’Charoit’’ modeļus. Pēdējais Mk III jau varēja sasniegt ātrumu 4,5 mezglu un veikt 30 jūras jūdzes. Palielinājās arī pārvadātās sprāgstvielas daudzums- no 300kg līdz 1000kg. Kara laikā britu torpēdas piedalījās 5 militārās operācijās.
Kad karš beidzās šīs torpēdas tika izmantotas ostu attīrīšanai.

Kaiten

Ja iepriekš aprakstītajiem torpēdistiem pastāvēja iespēja atgriezties dzīviem, tad japāņu projektā šāda iespējamība bija jau utopija. Šī bija īsta spridzināšanas mašīna- ap 12m garumā torpēda spēja attīstīt ātrumu līdz pat 40 mezgliem un saglabāt šo tempu veselu stundu. Tas ļauj panākt kuģus pat kustībā.
Nopietni pētījumi par ‘’Kaiten’’ būvi sākās 1944.gada sākumā un jūlijā jau bija izstrādāts pirmais prototips. Un sākās to izgatavošana. Vienlaicīgi noritēja arī pilotu apmācība. Tas bija sarežģīts process un tehnoloģiju nepilnību dēļ tika nogalināti ap 15 puišiem. Sākumā bija ideja dot iespēju pilotam pirms sadursmes katapultēties, bet drīz vien no šīs idejas atteicās- tas izrādījās pārāk sarežģīti. Un risinājuma meklēšanai vienkārši nebija laika- Japāna zaudēja vienu cīņu pēc otras.
Pirmo reizi pašnāvnieku torpēdas tika izmantotas 1944.gada novembrī pie Ulithi atola. Un pirmo reizi tika nogremdēts naidnieku kuģi. Bet turpinājums jau nebija tik spožs. Lai arī tika nogremdēti vēl daudzi kuģi, lieli bija arī zaudējumi. Lielā steigā izgatavotās torpēdas pārvadājumu laikā mēdza pārklāties ar rūsu un radīja nopietnas problēmas to startēšanā.
Japāņu cerības uz ‘’brīnumieroci’’ neattaisnojās un Japāna karu zaudēja.

Neger, Marder un Biber

II Pasaules kara beigu posmā arī Vācija veidoja nosacīti brīvprātīgo pašnāvnieku vienības. Tādus mērogus kā Japānā tas, protams, nesasniedza, bet ‘’dzīvā gaļa’’ bija nepieciešama, jo 1943.gada nogalē vācu kara flotes rīcībā nonāca 200 vadāmas torpēdas ‘’Neger’’. Iespēja izdzīvot bija niecīga un šīs torpēdas bija visai primitīvas un arī neefektīvas. Princips bija vienkāršs- divas viena virs otras novietotas torpēdas no kurām augšējā atradās vietiņa pilotam. To no ūdens pasargāja vienkāršs stikla kupols.
Divi galvenie uzbrukumi ar šīm torpēdām tika veikti Normandijā 1944.gada jūlijā. Divi kuģi gan tika nogremdēti, bet no 24 misijā iesaistītajām torpēdām atgriezās tikai deviņas.

‘’Marder’’ ražošanu uzsāka 1944.gadā un tas bija mēģinājums uzlabot torpēdu ‘’Neger’’. Galvenais uzlabojums, salīdzinot ar iepriekšējo versiju, bija iegremdēšanās dziļuma palielināšana līdz 30m.. Nemainīga palika vien iespēja izdzīvot. Vai pareizāk sakot, neizdzīvot. Šīs torpēdas bija izvietotas galvenokārt Vidusjūrā.

1944.gadā tika izstrādāts vēl viens projekts ‘’Biber’’. Tās bija mini zemūdenes ar divām 530mm torpēdām un vairākām mīnām. Šī pirmā prototipa izstrāde ilga vien 6 nedēļas. Tikpat lielā steigā tika sagatavoti arī to vadītāji. Lielā steiga torpēdu sagatavošanā smagi atspēlējās pirmajā misijā augustā no Fécamp ostas- no 22 iesaistītajām zemūdenēm ostu spēja atstāt tika 14, no kurām tikai 2 izdevās sasniegt savu darbības zonu.
Plāni jau bija diži, turpmāko modeļu zemūdenes bija paredzēts apbruņot arī ar ķīmiskajiem ieročiem. Labi vien ir, ka neizdevās! Ja karš nebūtu beidzies, kas zina, kādus vēl brīnumus cilvēki būtu izdomājuši……