Šoreiz raksts par Burmas kaķiem.
Vieni no savdabīgākajiem kaķiem ar lokanu, elegantu ķermeni un miermīlīgu, rotaļīgu raksturu ir burmas kaķi. Pensionēts kuģa ārsts Džozefs Tomsons 1930. gadā uz Kaliforniju (ASV) no Rangūnas (Birma) atveda brūnu kaķeni, kuru nosauca par Vong Mau. Kaķene tika sakrustota ar Siāmas šķirnes runci ar tumši brūnām iezīmēm, jo Tomsons domāja, ka Vong Mau ir siāmiete, bet tikai neparastā krāsā. Savukārt no šī pāra pēcnācējiem, tiem krustojoties, radās pirmās burmas. Jau 1936. gadā ASV tika apstiprināts šķirnes standarts. Pēc Otrā pasaules kara, 1947. gadā, pirmie burmu eksemplāri tika ievesti Anglijā, pie tam līdz tam laikam burmas bija tikai brūnā krāsā. Anglijas kaķu audzētājiem izdevās iegūt vēl citas krāsu varietātes - zilo, vēlāk violeto un citas.
Austrumos izsenis kaķi tiek uzskatīti par svētajiem dzīvniekiem. Taizemē (agrākā Siāma) atrasts sens rokraksts ar nosaukumu "Grāmata par kaķiem". Šajā grāmatā ir aprakstīti arī burmas vai tiem ļoti līdzīgi kaķi, kurus sauca supalak vai thong daeng. Vēlākie literārie avoti vēsta, ka brūnie burmas kaķi uzskatīti par svētiem un audzēti klosteros. Mājās tos turējuši tikai bagātnieki. Izplatīts bijis ticējums, ka šie kaķi mājās nes laimi un turību.
Burmas no pārējiem kaķiem atšķiras ar galvas formu - gan skatoties no priekšas, gan aizmugures, tā ir noapaļota, piere plata, zods spēcīgs, vaigi piepildīti; kopumā galva atgādina strupu ķīli. Ausis vidēji lielas, pie pamatnes platas, gali noapaļoti, tās novietotas tālu viena no otras un ir it kā noliektas uz priekšu; kaķenēm auss ārējā līnija plastiski turpinās vaiga virzienā (tas gan nav raksturīgs runčīem, kuriem galva veidota nedaudz robustāk). Deguns ir īss un plats, sākumā neliela pāreja, bet nedrīkst būt "stops" kā Persijas kaķiem. Acis novietotas tālu viena no otras un ieslīpi; acu plakstu līnijas noapaļotas, krāsa no dzintara dzeltenas līdz vara krāsai, arī zilganzaļas un dažām pat ar zaļganu nokrāsu (tas gan šiem kaķiem izstādēs liedz saņemt titulus). Zila acu krāsa ir diskvalifikācijas pamats.
Burmas kaķu ķermenis ir vidēji liels, muskuļots un kompakts; kakls garš, tievs; spēcīgās krūtis sānskatā šķiet noapaļotas. Pakaļkājas nedaudz garākas par priekškājām, ķepas ovālas; aste vidēji gara, mazliet sašaurinās virzienā uz galu, gals strups.
Burmas kaķiem ir ļoti savdabīga vilna - īsa, labi pieguloša ķermenim, ļoti mīksta, bez pavilnas, ļoti spīdīga. Vilnas matiem jābūt vienā krāsā visā mata garumā. Burmām vilna ir mazliet gaišāka nekā citu šķirņu kaķiem tai pašā krāsu grupā. Uz krūtīm, vēdera un kāju priekšpusē tā ir vēl nedaudz gaišāka. Vilnas krāsa visintensīvāka ir uz galvas, tādā veidā izpaužas Siāmas kaķu gēnu klātbūtne. Nav pieļaujami balti plankumiņi vai atsevišķi balti matiņi citas krāsas kažokā.
Patlaban standarts noteikts desmit krāsu varietātēm, taču burmu krāsu varietātes turpina pieaugt, īpaši ar šo šķirni intensīvi strādā Lielbritānijas kaķu audzētāji.
Burmas kaķi metienā dzemdē 5-7 kaķēnus, tie piedzimst gaiši, un tikai pēc ķepu spilventiņiem un purniņa krāsas var noteikt, kādā krāsā būs kaķēni.
Burmas ir ļoti piemēroti pilsētas dzīvokļiem, jo tiem nav nepieciešama plaša teritorija, tie ir komunikabli un labi satiek ar citiem dzīvniekiem, līdz pat vecumam ir jautri un rotaļīgi. Burmām gan nav tik skaļa balss kā siāmiešiem, tomēr meklēšanās laikā tie var traucēt naktsmieru.
Eiropā burmas ir diezgan izplatītas, lielākoties gan tie tiek turēti kā mājas kaķi un izstādēs plaši pārstāvēti nav. Latvijā burmas kaķi parādījās 90. gadu sākumā.
