Kad cilvēks nokļūst ekstremālos apstākļos, viņš ir gatavs darīt to, kas viņam līdz tam būtu licies neiedomājami. Priekšplānā izvirzās izdzīvošanas instinkts- un vai par to cilvēkus var nosodīt?
Vairāk nekā 40 gadus atpakaļ grupai jaunu, sportisku studentu, kuri izdzīvoja drausmīgā lidmašīnas katastrofā veselus divus mēnešus nebija citas izejas- viņiem nācās ēst savus bojā gājušos ceļabiedrus, kuri visi bija viņu radinieki un draugi.
1972. gada 13. oktonrī lidmašīna, kurā lidoja Montevideo koledžas Stella Maris regbija komanda iekļuva ciklonā un lidmašīnas piloti zaudēja orientāciju. Lidmašīna ar astes daļu pieskārās klintij un avarēja Andu kalnos.No 45 cilvēkiem, kuri atradās lidmašīnā, 12 gāja bojā uzreiz, bet vēl 5- nākošajā dienā. Tiem, kuri bija ievainoti, izdzīvot skarbajos apstākļos nebija iespējams, bet arī pārējiem klājās smagi.
Nebija ne silta apģērba, ne pārtikas, ne medikamentu. Pārmeklējot lidmašīnas apkārtni, izdevās atrast tikai nedaudz krēkeru, dažas tāfelītes šokolādes un dažas pudeles vīna. Avārijā cietušie, cieši saspiedušies kopā, sildīja viens otru. Bet, tā kā gaisa temperatūra šajā gadalaikā Andos mēdz būt pat -30 grādu, ilgi noturēties viņi nevarēja. Izmisumu palielināja pa radio pēc 8 dienām izdzirdētais, ka meklēšana ir pārtraukta.
Lai sasildītos, viņi sadezināja pat visu naudu, kura viņiem bija klāt. Pēc dažām dienām pār viņiem gāzās lavīna, kura nogalināja vēl daļu avārijā cietušo un palika tikai 17 cilvēku. Bet šī lavīna glāba palikušo dzīvibas, jo, sniegam pārklājot lidmašīnas atliekas, izdzīvojušie bija pasargāti no skarbā kalnu vēja.
Kad pārtika vairs nebija nemaz, izdzīvojuši nolēma ēst savu mirušo biedru miesu, to saulē izkaltējot. Tas bija ļoti baiss lēmums, sevišķi tāpēc, ka cilvēki lidmašīnā bija savstarpēji pazīstami, bet vienīgā iespēja izdzīvot bija- kļūt par kanibāliem.
Sapratuši, ka ziemu šādos apstākļos pārdzīvot neizdosies, divi no regbistiem- Roberto Kanessa un Nando Parrado, paņēmuši līdz gaļas krājumus un no lidmašīnas astes daļā atrastām auduma daļām sašūtu guļammaisu, devās palīdzības meklējumos.
Pēc 9 dienām ceļa, palikuši bez pārtikas, jo cilvēka gaļa siltumā bija sākusi bojāties, viņiem, tikko dzīviem, izdevās satikt ganu Sergio Catalán, kurš viņus pabaroja un nogādāja drošībā. Tuvākajās divās dienās tika izglābti arī pārējie izdzīvojušie.
Roberto Kanessa pabeidza izglītību, strādā par ārstu, taču atklāj, ka visus šos gadus viņam bija ļoti grūti sadzīvot ar notikušo.
Ir bijushi daudz smagaki gadijumi ... kad nebija kur panjemt boja gajusho miesu,jo visi bija dzivi .Istais kanibalisms bija tad.
Es jutu līdz nelaimē nokļuvušajiem. Citas izejas nebija, taču tomēr baisi. Kaut nebūtu jāpiedzīvo tādas šausmas.
Manam vecamtēvam padomju armijā iespējams gāja daudz daudz grūtāk nekā šiem vīriem. Stāstija kā Sibīrijā dienējot divus gadus vajadzēja iztikt ar sasalušas maizes gabaliņu dienā, ja paveicās varēja izkausēt krūzītē sviesta gabaliņu un izdzert. Vienreiz viņi mēģināja maizi sasildīt uz ugunskura, bet atnāca komandieris izspārdīdams ugunskuru un maizi iemīdīdams dubļos. Viņš vairrākārt ieskatījās nāvei acīs ar drosmi un bija gatavs mirt cienīgā nāvē nevis kā gļēvulis. Tātad jā, es šo cilvēkus savā skatījumā nosodītu, jo pēc maniem uzskatiem, tas ir nepieņemami!
