Titāniks numur #2, tikai mira ļoti daudz dzīvnieku, žēl, ka tik daudz naftas ieplūda jūrā. Radot milzīgus postus dabai.
Laika apstākļi Biskajas līcī 1978. gada 16. martā nebija iepriecinoši: iepriekšējā vakara septiņas balles stirpais vējš bija pieņēmies spēkā līdz desmit ballēm. Visi kuģi, kas tuvojās Lamanšam, saņēma brīdinājumu par vētru. Šādā laikā vajadzēja domāt par iespējamo palīdzības sniegšanu kuģiem, un lielā vācu glābšanas velkoņa Pacific kapteinis Hartmuts Veinerts nolēma doties jūrā, neatkarīgi no tā, ka vēl nebija saņēmis nevienu nelaimes signālu. Pulksten 8.24 velkonis Brestas ostā Francijā pacēla enkuru un devās atklātā jūrā, lai varētu ātri doties palīgā tiem, kam tas būtu nepieciešams.
Šajā laikā Bretaņas piekrastē atradās viens no tā laika lielākajiem tankkuģiem Amoco-Cadiz, kas bija ceļā no Persijas līča uz Roterdamu un kura tilpnēs bija 230 000 tonnu jēlnaftas. Tankkuģis gan piederēja Čikāgas kompānijai Amoco, bet brauca zem lētā Libērijas karoga. Droši vien tā ir kuģu kompāniju biežāk lietotā viltība, jo Libērijā nodokļi ir daudz zemāki, bet vēl liberālāka tur ir kuģu tehniskā inspekcija. Ar to arī izskaidrojams, kāpēc tieši zem Libērijas karoga peldošie kuģi tik bieži piedzīvo nelaimes gadījumus. Stiprās vētras dēļ Amoco-Cadiz kapteinis Paskvāle Bardāri neatstāja komandtiltiņu. Tik liela kuģa vadīšana vētrainā jūrā nav nekāda bērnu spēle, it īpaši, ja daudzie kuģa mehānismi un vadības sistēmas sākušas streikot.
Kad 1978. gada 16. martā Francijas krasta apsardzes stacijas darbinieks Ivons Lambērs ieradās darbā, viņš no saviem kolēģiem dzirdēja, ka no Bretaņas uz rietumiem esošajam tankkuģim radušās "kaut kādas problēmas". Lambēram šī ziņa nešķita nekas īpašs. Pēc dažām stundām notika tankkuģa Amoco-Cadiz kapteiņa Bardāri radiosaruna ar savu saimnieku Čikāgā. No dzirdētās radiosarunas Lambērs saprata, kādas problēmas radušas zem Libērijas karoga braucošajam supertankkuģim. Kas tad notika?
Milzīgais kuģis bija kļuvis par vēja un viļņu rotaļlietu. Kapteinis nolēma apstādināt motorus un lūgt palīdzību. Radists nepārtraukti ēterā sūtīja ziņu, ka tankkuģis ir nevadāms un lai visi pretīmbraucošie kuģi ar to rēķinās. Pulksten 10.20 avārijas ziņu uztvēra Francijas krasta radiostacija Le Conquest Radio. Kapteinis ar šīs stacijas palīdzību vēlējās dabūt savienojumu ar firmas vadību Čikāgā, bet tas viņam neizdevās. Neizdevās sazināties arī ar Amoco pārstāvjiem Dženovā.
Tūlīt pēc bīstamās avārijas situācijas rašanās tankkuģa apkalpe sāka nepieciešamo remontu. Bet tankkuģa apkalpe bija pārāk maza, lai varētu veikt sarežģītus remontdarbus. Ap pulksten 11 noskaidrojās, ka novērst bojājumus pašu spēkiem nebūs iespējams. Kapteinis ar Le Conquest Radio palīdzību pieprasīja sūtīt velkoni, kas bojāto tankkuģi tauvā aizvilktu uz tuvāko ostu.
Pulksten 11.28 kapteinis Veinerts saņēma radiogrammu ar lūgumu pēc palīdzības. Tobrīd Pacific atradās 13 jūdžu attālumā no Amoco-Cadiz. Velkonis acumirklī devās ceļā. Abi kapteiņi pa radio apsprieda nepieciešamo glābšanas darbu samaksas lielumu.
Pulksten 12.20 tankkuģis jau bija aizdreifējis trīs kilometrus no motoru apstādināšanas vietas. Vētras brāzmas un viļņi dzina kuģi Bretaņas piekrastei tuvējās Uesāna salas virzienā. Ar katru minūti pieauga draudi uzskriet uz sēkļa. Kapteinis Bardāri, cerot kuģi apstādināt, pavēlēja izmest enkurus, bet velti - tankkuģis turpināja virzīties uz krastu. Gandrīz 400 metru attālumā esošais Pacific nekādus gābšanas darbus vēl nebija uzsācis, jo turpinājās sarunas par glābšanas darbu apmaksu. No krasta kapteinis Veinerts saņēma ziņu, ka palīgā varētu sūtīt arī velkoni Simson, bet tas notikuma vietā varētu ierasties ne ātrāk kā ap pulksten 23.
Tikai pulksten 16 kapteinim Bardāri izdevās dabūt sakarus ar firmas vadību, kas piekrita par palīdzību maksāt vajadzīgo summu. Pacific tūlīt apņēmās uzsākt glābšanas darbus. Bet zaudēto laiku vairs nebija iespējams atgūt. Vētra pieņēmās spēkā, un velkonis nespēja pietuvoties tankkuģim, lai beidzot varētu rīkoties ar velkoņa tauvu. Astoņus metrus augstie viļņi gāzās pāri abiem kuģiem - tuvošanās orkāna dēļ nebija iespējama. Galu galā uz tankkuģa palaimējās nostiprināt velkoņa tauvu, bet tā pārtrūka kā diegs. Velkonis mēģinājumu atkārtoja un ap puksten 18 atkāroti izdevās pietauvot tankkuģi. Vējš, kas aizvien turpināja pieņemties spēkā, dzina abus kuģus Uesāna salas virzienā. Lai gan velkoņa motori darbojās ar pilnu jaudu, tas nespēja apturēt tankkuģa dreifu.
Iestājās vakars, un tumsa vēl vairāk pasliktināja stāvokli. Bardāri pa radio informēja kuģa kompānijas īpašniekus, ka glābšanas darbi ir nesekmīgi un tankkuģis kuru katru mirkli var uzskriet uz zemūdens rifiem. Tā arī notika.
Pulksten 21.04 Amoco-Cadiz uzsēdās uz sēkļa. Velkonim Pacific gan izdevās ievilkt tankkuģi dziļākos ūdeņos, bet ne uz ligu laiku. Pēc pusstundas tankkuģis bija neglābjami uzsēdies uz zemūdens rifiem. Pacific pārtrauca glābšanas darbus un attālinājās no notikuma vietas. Tobrīd Amoco-Cadiz atradās apmēram divi jūdžu attālumā no krasta. No bojātā tankkuģa jūrā sāka izplūst nafta. Krasta apsardzes helikopteri 42 apkalpes locekļus nogādāja uz sauszemi. Uz tankkuģa palika tikai kapteinis Bardāri un pirmais stūrmanis. Pēc pusnakts helikopters krastā nogādāja arī viņus. 17. martā pulksten 4 no rīta Amoco-Cadiz pārlūza uz pusēm un nafta netraucēti plūda jūrā. Dabai tika nodarīts milzīgs kaitējums. Vēl pēc pieciem gadiem ornitologi attālās Kontantēna pussalas smilšainajā piekrastē vien atrada vairāk nekā četrus tūkstošus bojā gājušu jūras putnu.
Divu Francijas departamentu 90 komūnas savu interešu aizstāvībais izveidoja biedrību un izvirzīja prasības Amoco-Cadiz un kravas īpašniekam - ASV naftas koncernam Standard Oil of Indiana, kas bija pārdēvēts par Amoco.
Naftas kompānija nikni cīnijās pret prasītājiem. Tā apmaksāja visdārgākos advokātus, par 3,5 miljoniem dolāru savervēja veselu "ekspertu" armiju. Savukārt frančiem process kopā ar bankas kredītiem un nodokļiem izmaksāja 90 miljonus franku. Tiesas process sākās tikai 1982. gadā un vairāk līdzinājās kumēdiņiem. 1988. gada janvārī, gandrīz desmit gadus pēc katastrofas, beidzot tika nolasīts tiesas spriedusm, ka naftas kompānijai jāmaksā soda nauda 85,2 miljoni dolāru. Summa, ko nosauca Čikāgas tiesnesis Fudži Makgers, tik tikko atlīdzināja tankkuģa nodarītos zaudējumus. Tomēr tā bija lielāka summa, kas kādreiz piespriesta par jūras piesārņošanu.
