Kas gan var būt nevainīgaks par parastu tasi tējas? Šis dzēriens sabiedrības acīs izraisa tikai patīkamu tēlu. Izrādās, ka bija laiks, kad tēja skaistījās kaut kas patiesi bīstams (sevišķi sievietēm) un tā kļuva par tradicionālās sociālās struktūras draugu.
Līdz 16.gadsimta vidum par tējas esamību prakstiski nebija zināms ārpus Āzijas robežas. Ar tirdzniecības ceļu atvēršanu starp Austrumiem un Rietumiem, Ķīnas tēja (vēlāk Indijas) kļuva par svarīgu tirdzienības priekšmetu. Gandrīz jau no paša sākuma eiropieši tēju uzskatīja par "sabojātu", jo tēja asociējās ar opija tirdzniecību.
1662.gadā karaliskās ģimenes līgava Bragansas Katerīna ceļoja no Portugāles uz Apvienoto Karalisti. Kāzu pūra ietvaros Katerīnai bija piepildītas vairākas somas pilnas ar labāko Ķīnas tēju. Kaislīga tējas fane Katerīna drīzumā ar tēju iepazīstināja savu vīru Karlu II Stjuartu, un stādīja tēju priekšā angļu sabiedrībai. Tā nu drīzumā radās nacionālā tējas mīlestība.
Kā vairums jauninājumu, arī tēja ļoti ātri ieguva gan savus atbalstītājus, gan pretiniekus. Daudzi angļu rakstnieki un domātāji slavināji šo šķietamo labumu - tēja uzlabo garastāvokli; tēja dara gudrāku; tēja ārstē visas slimības.. Bet daudzi uzskatīja citādāk. Jau 1682.gadā kritiķi nosauca tēju par stipri sausinošu, veicinot novecošanās un mainot sejas krāsu.
Nākamo desmit gadu laikā tēja izplatījās no augšējām cilvēku klasēm (bagātajiem un ievērojamiem) līdz zemākajām jeb parastajiem cilvēkiem, kur cilvēku sajūtas un viedokļi tējas sakarā kļuva vēl "skaļāki". Cilvēki uzskatīja, ka tēja ir tik pat bīstama, cik opijs. Laikrakstu publikācijas apgalvoja, ka tēja padara vīriešus vājus un zemiskus, bet sievietēm izraisa vitalitāti, palielina spontāno abortu iespējamību un samazina piena apjomu krūtīs bērnu barošanai. Kopumā tēja tika uzskatīta par sliktu dzērienu - pirmkārt, tas bija ārzemju izcelsmes, un tas nebija tik barojošs kā piens vai alus.
Kad tējas dzeršana kļuva par angļu ikdienu, daudziem bija sajūta, ka tēja ir izraisījusi atkarību, kura, kā uzskatīja, varēja novest līdz alkoholismam (apbrīnojama loģika). Un vel trakāk - tās bija narkomānu bailes. Nepietiek ar to, ka tēja satur kafeīnu, to vēl dzēra kopā ar cukuru, kurš lika cilvekiem pieņemties svarā, no tā zobi palika tumši un mainījās cilvēka raksturs.
18.gadsimtā Eiropu un Ameriku pārņēma revolūcija. Zemākākā cilvēku klase pieprasīja dzīves apstākļu uzlabojumus un vēl biežāk dzēra tēju. Daudzas sacelšanās sākās tēju namiņos un kafeinīcās. Tās bija atvērtas domubiedru apspriedes par problemātiskiem jautājumiem. 1773.gadā Bostonas ostā vietējie iedzīvotaji dusmās izmeta no kuģiem ūdenī tējas kastes, kas kalpoja par Amerikas revolūcijas sākumu par ASV neatkarību.
Ar tējas dzeršanas tradīcijas ienākšanu, sievietēm radās iespēja sanākt kopā, kā agrāk nebija. Vīrieši vienmēr daudz komunicēja savā starpā, bet sievietēm tadas iespējas nebija, sēzot mājās ar bērniem. Tagad sievietes varēja satikties uz tējas dzeršanu un kopīgam sarunām. Tas radīja pirmo spērienu nākotnes feminismam.
Izrādās tēja ir vainīga pie feminisma rašanās
