Hipiju, puķu bērnu jeb ‘’mīlestības paaudzes’’ saknes meklējamas tālu – pagājušā gadsimta 40. gados ASV. Bija pārdzīvoti divi kari – Pirmais un Otrais pasaules karš – un ilga depresija. Jaunie cilvēki vairs nevēlējās pieņemt noteikumus, ko tiem uzspieda. Viņiem šķita nepieņemami, ka vīriešiem jāstrādā vienīgi smags darbs, savukārt sievietēm jābūt tikai mātēm un mājsaimniecēm.
Kā radās hipiji?3
44
0
ASV dzejnieku Alenu Ginsbergu var uzskatīt par šīs kustības aizsācēju. Viņa dzeja palīdzēja kustības dalībniekiem paust savu neapmierinātību. To ne tikai lasīja, bet izteica arī mūzikā – šim žanram pat dots nosaukums ''The Beats’’, savukārt tās piekritējus nosauca par bītniķiem (angliski’’beatnik’’).
50. gados kustība ieguva plašu vērienu. Amerikā tika atvērtas īpašas bītniķu kafejnīcas, kur brīvdomātāji varēja tikties un dalīties pārdomās. Palielinājās arī džeza klubu skaits.
Reklāma
Bītniķi parasti bija ģērbušies noplukušā apģērbā, ar garu bārdu un saulesbrillēm uz acīm visos diennakts laikos.
Vārds ‘’hipijs’’ pirmoreiz uz bītniķu kustību tika attiecināts1965. gada 5. septembrī, kad Safrancisko avīzē žurnālists Maiks Fallons, runājot par bītniķu kafejnīcām, kustības dalībniekusnodēvēja par hipijiem. Simboliski paaudzes nomainījās 1967. gadā Sanfrancisko slavenajā festivālā ''Human – Be In’’. Šo gadu dēvē par ''Mīlestības vasaru’’ (''Summer of Love’’). Pēc tam neviens vairs nebija bītniķis, visi bija hipiji.
Miers, mīlestība, brīvība – šis ir hipiju slavenākais sauklis. Mīlestība bija svarīgāka par naudu un varu, jūtas – svarīgākas par prātu. Tāpat hipiju kultūras pamatā bija protests pret karu. Hipiji uzskatīja, ka cilvēkiem nepieciešams atgūt bērna nevainīgo pasaules uzskatu, jānotic brīnumiem. Viņi popularizēja ‘’brīvo mīlestību’’ un narkotikas – gan priekam un jautrībai, gan ‘’prāta atvēršanai’’ un pasaules iepazīšanai no jauniem rakursiem. Hipiji jeb frīki, kā viņi nereti sevi sauca, radīja un klausījās paši savu mūziku - folkmūzikas un roka sajaukumu.
Reklāma
Tipiskam hipijam bija gari, vējā plīvojoši mati, vīriešiem – bārdas. Izplatīti bija etniski un vecmodīgi apģērbi. Gan puiši, gan meitenes valkāja matu lentas, brīvas cepures, Vieglas šalles un krelles. Tipisks apģērbs bija arī zili džinsi ar platām bikšu starām un batikoti T-krekli. Hipiji dumpojās pret dzīšanos pēc naudas un panākumiem, tāpēc apģērbu gatavoja paši vai iepirkās lētās bodītēs. Bieži vien tas bija nobružāts, salāpīts vai pāršūts.
Puķains apģērbs hipijiem bija īpašs, jo apzīmēja saikni ar dabu. Vārdu salikums ‘’puķu spēks’’ raksturoja hipijus ne tikai apģērba ziņā – pretkara demonstrācijās ziedus hipiji dāvāja policistiem un karavīriem, nereti spraužot tos pat ieroču stobros.
Pirmie hipiji Latvijā parādījās 60. gadu beigās, tikai dažus gadus vēlāk nekā Rietumos. Informācija par šo kustību lielākoties nāca no poļu un čehu žurnāliem. Hipiju kultūras pārstāvji vistiešāk saistāmi ar tā laika bohēmisko jaunatni un kafejnīcām. 1961. gadā Rīgas radošā jaunatne sāka pulcēties Vecrīgas kafejnīcā ‘’Sputņiks’’, kas pēc laika ieguva otru nosaukumu ‘’Kaza’’, jo tajā atradās kafijas automāts ar uzrakstu ‘’Casino’’.
Tev patiks šie raksti
