1945 gada 2. maijā bedrē netālu no bunkura Reihskancelejas dārzā tika atrsti apdeguši sievietes un vīrieša līķi ar sakusušām nacionālsociālistu partijas zelta nozīmītēm pie apģērba.paliekām. Raksturīgā galvaskausa forma un ortopēdiskā zābaka atliekas labajā kājā neatstāja šaubas- tas bija propagandas reihsministra Jozefa Gebelsa līķis.
Nākošajā dienā pievienojās vēl viens baiss atradums- vienā no bunkura guļamistabām atradās sešu bērnu līķi- piecas meitenes un puisēns naktskreklos. Istabā jutās stipra rūgto mandeļu smarža- ciankālijs. Gebelsa apsardzes priekšnieks Ekkolds, zobu tehniķis Goizermans un citi liecinieki atpazina Magdas un Jozefa Gebelsu sešus bērnus.
Ja citi nacistu līderi aizsargāja savus bērnus, aizsūtot viņus tālāk uz kalniem vai citām valstīm, Magda Gebelsa izlēma, ka viņa kopā ar saviem bērniem pievienosies vīram, lai upurētu savas dzīvības "vienīgā patiesi godīgā" pasākuma vārdā.
No reihskancelejas ārsta Helmuta Kunca liecības:
"Kad mēs izgājām no darba kabineta, priekštelpā sēdēja divas man nepazīstamas militārpersonas, viens no viņiem "hitlrerjūgenda " formā,āja otra formu es neatceros. Gebelss un viņa sieva sāka no viņiem atvadīties, pie tam nepazīstamie pavaicāja "Bet kā jūs, ministra kungs, izlēmāt?" Gebelss neko neatbildēja, bet viņa sieva paziņoja : "Berlīnes gauleiters un viņa ģimene paliks Berlīnē un mirs šeit"
Atvadījies no norādītajām personām, Gebelss atgriezās savā darba kabinetā, bet mēs kopā ar viņa sievu iegājām viņa dzīvoklī bunkurā , kur priekšistabā Gebelsa sieva izņēma no skapja šļirci, piepildītu ar morfiju, un pasniedza man, pēc kā mēs iegājām bērnu guļamistabā, kur bērni jau gulēja gultās, bet nebija aizmiguši. Gebelsa sieva teica "Bērni, nebīstieties, ārsts jums veiks poti, kādu tagad izdara gan kareivjiem, gan arī bērniem. "
Ar šiem vārdiem viņa izgāja no telpas, bet es paliku viens, un sāku bērniem iešļircināt morfiju- sākumā abām vecākajām meitenēm, tad zēnam, un pārējām meitenēm. , kuru vārdus es nezinu. Iešļircinājumu izdarīju elkoņa locītavā pa 0,5 kubiem, lai ievestu viņus pusmiega stāvoklī. Procedūra ilga apmēram 5 minūtes, pēc tam es atkal izgāju priekštelpā , kur atradu Gebelsa sievu, kurai pateicu, ka japagaida 10 minūtes, kamēr bērni aizmigs. Paskatījos pulkstenī- bija 20.40, 1 maija vakars. .
Pēc 10 minūtēm Gebelsa sieva iegāja guļamistabā pie bērniem, un katram no viņiem ielika mutē saspiestu ciankālija ampulu.(ciankālijs atradās stikla ampulās pa 1,5 kubiem) Atgriezusies priekštelpā, viņa teica "Viss ir galā" Pēc tam es kopā ar viņu devos uz Gebelsa darba kabinetu, kur mēs viņu atradām ļoti nervozā stāvoklī.
Ieejot kabinetā , Gebelsa sieva teica "Ar bērniem viss ir cauri, laiks mums padomāt par sevi. ", uz ko Gebelss atbildēja "Mums jāpasteidzas, ir maz laika". Gebelss man pateicās par viņu likteņa atvieglošanu, atvadījās no manis, novēlot veiksmi dzīvē un laimīgu ceļu. Pēc kā es devos uz savu hospitāli.
Magdas Gebelsas vēstule dēlam no pirmās laulības- Haraldam Kvandtam
1945. gada 28. aprīlī.
Mans mīļais dēls! Tagad mēs jau esam dažas dienas šeit, Vadoņa bunkurā. Paps, tavi piecas mazās māsas un brālis un es, lai mūsu nacionālsociālistiskajai dzīvei rastu vienīgo iespējamo godpilno noslēgumu. Es nezinu, vai Tu šo vēstuli saņemsi. Varbūt tomēr vēl būs kāda cilvēcīga dvēsele, kura man ļaus Tev aizsūtīt manus beidzamos sveicienus. Tev jāzina, ka esmu palikusi pie papa pretēji viņa gribai, ka vēl pagājušajā svētdienā Vadonis gribēja palīdzēt tikt ārā no šejienes. Tu pazīsti savu māti - mums ir vienas un tās pašas asinis - man nebija par to jādomā. Mūsu brīnišķīgā ideja iet bojā- un līdz ar to viss, ko dzīvē esmu pazinusi kā skaisto, apbrīnojamo, cēlo un labo.
Pasaule, kas nāks pēc Vadoņa un nacionālsociālisma, nav tā vērta, lai tajā dzīvotu, un tamdēļ es šeit esmu paņēmusi līdzi bērnus. Viņi ir pārlieku labi, lai dzīvotu tajā dzīvē, kas nāks pēc mums un žēlīgais Dievs mani sapratīs, ja es pati viņus atpestīšu. Tu dzīvosi tālāk un man Tev ir vienīgais lūgums - nekad neaizmirsti, ka Tu esi vācietis, nekad nedari neko tādu, kas ir pret godu un rūpējies par to, lai, Tev dzīvojot, mūsu nāve nav bijusi veltīga.
Bērni ir brīnišķīgi. Bez citu palīdzības tie palīdz paši sev šajos vairāk nekā primitīvajos apstākļos. Vai tie gulētu uz grīdas, vai vispār varētu nomazgāties, vai tiem būtu ko ēst un viss pārējais - nekad nav ne mazākās sūdzēšanās vai raudāšanas. Granātu sprādzieni satricina bunkuru. Lielākie sargā mazākos un viņu klātbūtne šeit jau ir vesela svētība ar to, ka tie Vadonim šad tad liek pasmaidīt. Vakar vakarā Vadonis noņēma savu Zelta Partijas nozīmi un piesprauda to man. Es esmu lepna un laimīga, lai Dievs dod, ka man pietiktu spēks, lai izdarītu pēdējo vissmagāko. Mums ir tikai viens mērķis: uzticība Vadonim līdz nāvei un lai mēs kopā ar viņu varētu beigt dzīvi, kas būtu likteņa žēlastība, ko mēs nekad neuzdrošinājāmies iedomāties.
Neviens beerns nav pelnijis taadu likteni, vienalga no kuras valsts vinjsh naaktu! Tikai zheel ka lielakajai daljai pieaugusho ir nospljauties par mazajaam dveseliiteem, tapeec arii notiek shaadas shausmu lietas, un es nerunaju tikai par shajaa rakstaa aprakstiito.
Šis notikums ir ļoti labi inscenēts filmā "Sakāve". Jā, tajā pašā, kur Hitlers lamājas 
Pasaulē mīt psihiska slimība, kura bijaīpaši populāri laika gaitā no 1933-1945. gada. Šo slimību sauc nacisms.
