Visiem droši vien ir zināms teiciens par to, ka nav vajadzības no jauna izgudrot divriteni, taču, iespējams, tikai nedaudzi zina kā tas tika paveikts. Mūsdienās divritenis ir kaut kas tik pierasts un elementārs (parastais, ne jau “ātrumnieks”), ka ir grūti iedomāties kā cilvēki bez tā savulaik iztika. Patiesībā divriteņa izveides ceļš ir ne mazāk garš un sarežģīts kā automobilim vai lidmašīnai un ir ievilcies vesela gadsimta garumā. Tad nu mēģināsim saīsinātā veidā uz to atskatīties.
Pirmais, kas izgudroja kaut ko līdzīgu divritenim bija vācu barons Karls fon Dreiss. Viņa 1818. gadā patentētajam izgudrojumam nebija pedāļu un ķēdes, taču izgudrojums bija revolucionārs, jo tika radīta samērā universāla, vadāma transporta vienība, ko ar muskuļu spēku darbināja cilvēks un kas, turklāt, bija komerciāli veiksmīga. Arī ātrums tam bija savam laikam pietiekams, jo pirmajā dokumentētajā braucienā pats izgudrotājs 13 kilometrus „nobraucis” mazāk nekā stundā. Šis dīvainais, no koka taisītais, braucamais iemantoja popularitāti un radīja pamatu tālākai izgudrojumu ķēdei, kuras galā stāv mūsdienu divritenis.
Laikā no iepriekšminētā izgudrojuma līdz 1860. gadiem tika radītas dažādas mašīnas ar „cilvēka piedziņu,” kuru konstrukcijas bija diezgan fantastiskas un, vairumā gadījumu, neveiksmīgas lielā svara vai sarežģītās ekspluatācijas dēļ. Tā 19. gs. 30tajos gados Skotijā bija mēģinājumi izveidot divriteni no vairāku kalēju puses, taču tam bija nevis ķēde, bet gan kaut kas līdzīgs tvaika lokomotīves piedziņai (papētiet zemāk esošo attēlu gan jau sapratīsiet). Konstrukcija bija pārāk sarežģīta, lai gūtu paliekošus panākumus.
Tāpat, tika veidotas dažādas līdzīgas konstrukcijas ar trīs un četriem riteņiem, taču tās bija pārāk smagas un pārāk grūti „uzminās.” Lai gan, savā laikā, tās pat iemantoja zināmu popularitāti, tomēr tas nebija ilglaicīgi, jo drīz izgudrotais pilnvērtīgais divritenis tās ātri vien izkonkurēja.
Nākošais lūzums divriteņa izveides vēsturē bija 1860. gados Francijā, kad pirmoreiz tika izveidots divritenis ar pedāļiem, tiesa gan pagaidām tikai priekšējā ritenī. Revolūciju izraisīja pirmām kārtām pedāļi, kas ļāva ērtāk sasniegt lielāku ātrumu, kā arī dzelzs rāmis, kas ļāva braucamo padarīt elegantāku un mazāk līdzīgu zirga ratiem. Iezīmējās arī divas problēmas: pirmkārt, bija grūti stūrēt, ja priekšējā ritenī bija arī pedāļi, un, otrkārt, divriteņa ātrumu ierobežoja pedāļotā riteņa izmērs. Lai kādi arī nebūtu trūkumi, šī konstrukcija izraisīja īstu modes kliedzienu un padarīja divriteni par populāru priekšmetu aprindās, kas to varēja atļauties.
Ņemot vērā iepriekšminēto priekšējie riteņi kļuva arvien lielāki līdz 19. gs. 70. gados radās konstrukcija, kas kļuva pasaulē plaši pazīstama, un ko liela daļa cilvēku uzskata par pirmo divriteni, Tas ir salīdzinoši ļoti ātrais un ļoti nedrošais (iedomājies kritienu no tāda augstuma lielā ātrumā) augstais divritenis. Tas izskatījās amizanti, taču pēc tehniskajiem principiem bija tāds pats kā iepriekšējais.
Nākošais un lielākais pavērsiens divriteņa vēsturē bija ķēdes piedziņas izveidošana, kas padarīja divriteni no ekstremāla, pārsvarā, jaunu vīriešu izklaides rīka par ikdienas transportu visiem sabiedrības slāņiem. Pirmais veiksmīgu konstrukciju ar ķēdes piedziņu pakaļējam ritenim 1885. gadā ieviesa britu izgudrotājs Džons Kemps Starlejs. Par nelaimi pašam sev, viņš šo izgudrojumu pamanījās nepatentēt.
