Es neesmu Padomju produkts, bet esmu vēl no tiem laikiem, kad vecāki un vecvecāki ar bērniem sarunājās, nevis visi sēž kur nu kurais, viens pie datora, cits teļļuka, cits vēl krusteni risina no avīzes.
Es pastāstīšu šo to, ko man stāstījusi mamma un vecmāmiņa, kuras šī režīma dzīvi dabūja izbaudīt pilnībā. Mammu, es zinu, ka tu lasi manus rakstus, ja man ir kāda faktu kļūda, vai gribi papildināt, tad manu spoku paroli tu zini (darba porķikā operā saglabāts), lien profilā un izlabo. :)
Cilvēkiem nauda bija, bet nopirkt neko nevarēja. Principā varēja, bet nekam nevajadzīgus štruntus, kuri tāpat drīz vien vairs nebija izmantojami. Pēc tā sauktā ''deficīta'' bija lielas rindas, varēja pat visas ielas garumā un ap stūri sastāties. Bieži pārtikas produktus deva uz ''galviņām'', tāpēc tika ņemti līdzi savi bērni un vēl radu bērni, visi, kurus varēja nogrābt. Un to, ko iedeva uz visu baru, varēja viena ģimene apēst, un labi ja vēl dabūja tik daudz. Importa preces parādījās salīdzinoši pavēlu un bija ļoti dārgas, sākumā tās varēja iegādādies tikai par valūtu, vismaz šakumā (značit bija jābūt blatam ar jūrniekiem vai lieliem kompartijas dūžiem), tāpēc parastajai tautai tās bija nepieejamas, jo par valūtas glabāšanu pienācās sods. Pēc tam importu varēja nopirkt par lielām naudām un bija jābūt kādiem papildus nopelniem. Importa kosmētiku sievietes lietoja gadiem, skropstu tušu šķaidīja ar ūdeni, kad neko vairs nevarēja no tūbiņas izdabūt, lietoja to tikai svētkos, ikdienā iztika bez kosmētikas vai arī ar daudz nekvalitatīvākajiem Padomju produktiem, kurus arī bieži bija grūtības dabūt.
Skolā obligāti bija jāstājas oktobrēnos un pionieros. Vienam pionierim bija uzticēti pieci oktobrēni (jaunāko klašu skolnieki), ar kuriem vajadzēja strādāt un macīt ''mūsu dižās valsts nākotni''. Obligātās sapulces un komunistiskā audzināšana. Bija arī pionieru nometnes, Tas bija diezgan iekārots atpūtas veids, jo, neskatoties un politisko zombēšanu katru dienu, nometnes bieži notika siltajā reģionā, pie melnās jūras utt. Uz ārzemju nometnēm tika vien labākie skolēni.
Skolā cilvēkiem vairāk bija jāiekļ, nevis jādomā, bet eksaktie un tehniskie priekšmeti bija augstākā līmenī, nekā tagad. Ar Eiropas savienības projektiem fizikā un ķīmijā nesalīdzināt. Arī es universitātes laikā izmantoju mammas Padomju laikā tapušos pierakstus un atzīmi varēju dabūt vienkārši izcilu, ja neslinkoju. Atceros stāstu, kā mammas skolā esot bijis izcils ķīmijas skolotājs, bērniem viņš paticis, tāpat mācījis arī interesantas lietas, piemēram, kā uztaisīt dinamītu. Tad viņi taisīja, izkaltēja mazās bumbiņās, uzlika uz lineāla un mauca pret palodzi. Visa ķīmijas kabineta palodze bija izrobota. Tāpat bērniem iemācīja pagatavot mākslīgās asinis (patiesībā reakcija it nemaz nav sarežģīta un ķīmijas skolotājs, kas kaut ko jēdz, to zina, pajautājiet, lai parāda) un tas tika izmantots, lai pārbiedētu ienīsto krievu valodas skolotāju. Šī učene esot aurojusi un esot bijusi ļoti netaisnīga. Tā nu paņēmuši notriepuši cirvi ar tām mākslīgajām asinīm un līdz pusei piepildījuši trīslitru burku. Tad, kad učenei bija stunda, neuzkrītoši pavērās durvis un šie atribūti tika iestumti klasē. Spiedziens esot bijis pirmklasīgs. Klase gan sapratusi, ka ''ķīmiķi'' joko un aiz smiekliem teju apčurājušies.
Universitātē esot bijusi obligātā politmācība. Tāpat kā tagad Krievijā, izglītība, kultūra un sports ir bezmaz salīmēti ar politiku, tas pats bija arī Padomijā. Mammai esot paveicies, viņu politmācības pasniedzējs neesot bijis viens no apsēstajiem komunistiem, saprata, ka tas ir tikai fufelis, bet skata pēc jādara, lai ''augša'' būtu laimīga. Citās fakultātēs studentiem tik tiešām bija jākaļ Ļeņina raksti, kas manuprāt, ir drausmīgi. To pat palasot, jau prātā var sajukt, kur nu vēl to mācīties. Eksāmenā vienkārši izgājis ārā.
Kojās dzīve it nemaz nebija slikta, nu noteikti ne sliktāka kā tagad. Visi no mājām veduši kartupeļus, bijusi arī pārtikas apmaiņa, tā lai dažādāk. Dzīvniekus biologu kojās bija stingri aizliegts turēt, bet studenti no laboratorijas bija izstiepuši peli, kura bija paredzēta eksperimentiem, un padarījuši to par mājdzīvnieku. Komenes nākušas pa vakariem (tā pavēlu, ap desmitiem, vienpadsmitiem) meklēt, jo bija paklīdušas baumas. Tā nu peles istabiņa blakus istabiņai padevuši peli pa logu, būris noslēpts. Tajā neatrod, iet blakus, tur jau pele ir padota tālāk tādā pašā veidā, līdz pilnu apli apgājusi atrodas būrī. Tā tas zvēriņš ceļoja pa visu stāvu. Tā arī neatrada. Bija arī stipendijas. Nevis tā kā mums, valsts stipendiju dabū trīs cilvēki no visa kursa ar vidējo 9,5, bet gan daudz vairāk studentu. Parastā bija 70 rubļu un, ja biji sekmīgs, tad bija lielas izredzes viņu dabūt, teicamnieka stipendija bija 200 rubļu un tā dēļ bija vērts mācīties. Tāpat bija laboratorijas darbs, kurā bija jāizdara sekcija dzīvai vardei (tagad Latvijā vivisekcija ir aizliegta, bet Krievijā vismaz pirms pieciem gadiem vēl bija atļauta), uz katru studentu bija pa vardei. Viņiem tās vardes bija žēl, galu galā par biologu mācās cilvēki, kuri mīl dabu. Nu tad izdīca pasniedzējam, ka uz visu grupu būs viena varde, pārējās palaida Māras dīķī.
Valstī visur valdīja korupcija, bija jādara un jāsaka, ko liek, nevis ko tu gribi. Tāpat pastāvēja cenzūra, kad parādījās grupa ''Pērkons'' tad sākās atmoda, cilvēki slepus klausījās, mājās viens no otra pārrakstīja kasetes. Skaļi teikt, ko tu domā bija bīstami, vecmāmiņas laikos tā varēja nokļūt čekas pagrabos, mammas laikos trakonamā, jo traks taču ir tas, kas nav sajūsmā par šo dižo valsti! Tomēr cilvēki nebija sajūsmā. Jā visiem bija darbs, bet ne visi to vēlējās, par vārda brīvību ne runas, sadzīvē un lietošanā tikai tas, ko dod, brīvā tirgus nebija, visu kontrolēja valsts pēc sev vien zināmiem apsvērumiem Normas, parādes, formas, politika. Turklāt zaga pat pildspalvas, ne jau tāpēc, ka vajadzētu, bet tāpēc, ka princips tāds. Politiķiem nebija nekādas cieņas pret latviešu kultūru - pievedceļu piemineklim Saldus novadā Bermonta kaujās kritušajiem mums visiem zināmais komunists Augusts Brigmanis nokaisīja ar mēsliem, cilvēki brauca ar kolhozu traktoriem, tīrīja, lai ziedus varētu nolikt, draudēja ar visādām nepatikšanām. Ja gribēji, ko nodrukāt, tad bija jāiet uz pastu, bija kas līdzīgs printerim/kopētājam. Bija jāparakstās, jānorāda dzīvesvieta, skola/darbavieta. Par valodu - oficiālā valoda bija krievu, tā bija jāprot tikpat labi kā latviešu, lielākā daļa mācību arī notika krievu valodā. Veikalos, pastā, aptiekā latviski ar tevi runātu tikai latvietis un arī jau uz Padomju savienības norieta pusi.
Importu nepirka par valūtu, dabības ar valūtu bija krimināli sodāmas ar ilgiem gadiem cietumā. Bija vairāku veidu rubļi, katrs ar citu vērtību. Jūrniekiem tā saucamās bonas, kurām bija speciāls veikals Rīgā, tajā tikt iekšā varēja tikai ar jūrnieku grāmatiņām. Ja kādam no ārzemēm pienācās mantojums, vai kā citādi Rietumvalstu valūta to izsniedza speciālos čekos un atkal vajadzēja iet uz speciālu veikalu izpirkt. Šajā veikalā bija arī rietumos ražotas preces, kā arī bez rindas varēja dabūt kaut vai automašīnu LADA.
Parasto strādnieku rubļu jau arī nemaz tik daudz nebija, lēti bija elementāri paēst, smieklīgi komunālie maksājumi, transports, bet ļoti maz bija tādu, kas no algas varētu sakrāt kaut vai Zaporožecam. Tāpēc bija ļoti attīstīta mazdārziņu apsaimniekošana vai govs un dažu citu mājdzīvnieku audzēšana- vienīgais legālais biznesa veids. Tulpes, rožu stādus audzēja gan profesori, gan sētnieki no darba brīvajā laikā. Es no mazdārziņa 600kv/m audzējot arī dažādus dārzeņus pāša ēšanai, nopelnīju otru gada algu.
Raksts laikam tapis pēc principa - "viena tante teica....". Es esmu tieši "Padomju laika produkts", tāpēc nepiekrītu gandrīz nevienam no šī raksta apgalvojumiem par tā laika norisēm Latvijā, kaut gan šis un tas daļēji varbūt tā arī bija dažās vietās, taču nevarētu teikt, ka tas bija raksturīgi visai Latvijai. Piemēram, autora minēto faktu par pārtikas produktiem, kurus deva "uz galviņām" un pēc kuriem bija jāstāv rindās ar visiem ģimenes locekļiem, nevar nosaukt par visa padomju laika raksturojošo elementu, jo tos talonus ieviesa tikai 80to gadu vidū, bet līdz tam nevarēja sūdzēties par pārtikas produktu trūkumu vai nepieciešamību stāvēt garākās rindās kā tagadējos ES laikos. Tāpat talonu laikā tieši katrā ģimenē veidojās produktu uzkrājums, kurus nevarēja nemaz izlietot mēneša laikā. Starp citu, veļas ziepes man vēl tagad kādi 30 gabaliņi vēl neizlietoti no tiem laikiem saimniecībā stāv.
Par valodu - es savā laikā ģimenes apstākļu dēļ tiku nomainījusi vismaz 7 skolas dažādos Latvijas rajonos, un nevienā no tām man nebija nekas jāmācās krievu valodā, izņemot krievu valodas mācību stundās un Rīgas pedagoģiskajā skolā militārās apmācības skolotājs, arī tikai daļēji, mācību vielu pasniedza krievu valodā.
Par mācību vielas iekalšanu - nu nebija tāds absurds kā tagad, kad skolēniem 1.un 2.klasē saskaitīšanu un atņemšanu māca nevis pakāpeniski izskaidrojot un radot bērnam izpratni par to, kā saskaitīt, atņemt vienus un desmitus, bet liekot iekalt mehāniski saskaitīšanas un atņemšanas tabulas no galvas, 2.klases otrajā pusgadā 3 nedēļu laikā bērniem no galvas jāiekaļ reizrēķina tabulas ar skaitļu 2; 3; 4 un 5 reizināšanu. Padomju laikā reizināšanu ar katru skaitli mācījāmies vismaz mēnesi, regulāri atkārtojot un nostiprinot reizināšanas prasmes.
Arī pionieru laiku atceros tikai ar pozitīvām jūtām, jo nodarbības disciplinēja skolēnus, attīstīja patstāvību, atbildību. Labāk lai pusaudži salutē ierindā stāvot un atdodot godu "tautas vadonim", arī skolotājiem un citiem pieaugušajiem, nevis kā tagad, kad katrs sīkaļa jebkuram pieaugušajam ar lepnumu rāda trešo pirkstu.
Importa preces bija,Polijas ,Cehijas ,VDR(vacijas demokratiska republika)Somijas,apavi bija daudz labaki par tiem mesliem (galvenokart kinas) ko var nopirkt tagad, tapat apgerbs.Grutak dabut un ari drusku dargak,, ,ar ,,blatiem,, ,bet bija. Kosmetiku razoja musu pasu Rigas parfimerijas un kosmetikas razosanas apvieniba ,,Dzintars,, .Pat tiri labi razoja. Pionieriem nevajadzeja macit katram 5 -us oktobrenus , pionieru nometnes bija tas pasas bernu atputas nometnes ,tikai ta merkakosanas ar karogiem un kaklautiem bungam un taurem (tas bija aizguts no ,,skautiem,,, tikai ar uzsvaru uz ideologiju) .Tepat Rigas Jurmalaa bija pa pilnam nometnu. Man iznaca pabut Asaros ,nometne saucaas,, ALBATROSS,, .Arzemju nometnu nebija ,tikai ,,ARTEKS,,(PSRS NOMETNE KRIMAA) .Tur gan bija berni no arzemju valstim ,ari kap. valstu. Kaut ko kopet,drukat un pavairot bija neiespejami, gandriz. NoTA VALDIBA BAIDIJAS KA NO UGUNS ,- KA TIK KADS NESADRUKA PRETVALSTISKAS LAPINAS.....Uz svetkiem visas iestades ,kam bija kaut kadas kopejamas iekartas, nolika tas aiz atslegas un pat zem signalizacijas, noplombejot durvis. Politiku ,ka mes tos pazistam , nebija , tikai visada limenja partijas darboni, Pilsetaa un rajonaa galvenais bija partijas komitejas 1. sekretars ,talak 2.-ais un 3.-ais .tie tad ari visu valdija , -visu. Valodas katra republika bija divas , vieteja un krievu. Krieviem nepatika ja vinu klatbutne atlavas runat nekrieviski, tapec biezi vien 10 latviesi runaja krieviski jo redz 11. -ais bija krievs un nesaprata... ta ka krievu te bija pilns ,tad visiem vajadzeja vervelet krieviski ... Skolas macibas bija sava valoda ,bet krievu valoda bija obligata jau no 2. klases.Protams krievu skolas viss notika krieviski un latviesu valodu it ka ari pasniedza ka svesvalodu...it ka ...( NO KRIEVIEM IPASI NEPRASIJA ZINAT LATVIESU VALODU) .Veikalos vis bija atkarigs no pardeveja.
Oficiālā valoda bija krievu, visas grāmatvedībā nepieciešamās vedlapas bija krieviski. Tev acīmredzot ir maza sajēga par to, kas ir valsts valoda. Tagad valsts valoda ir latviešu, un tas nebūt neizslēdz reālu divvalodibu, sevišķi Latgalē. Ķemeros bija skola, kur latvieši ar krieviem mācījās kopā, daudzas stundas latviešu klasēs notika krieviski, jo skolotāji neuzskatīja par vajadzīgu mācīties vēl speciāli latviešu valodu dažu klašu dēļ.
Vispār jau Brigmanis Saldus rajonā pie O.Kalpaka mājām ''Airītes'' izcēlās ar mēslu gāšanu.
Visu laiku jau krievu valoda bija vienīgā valsts valoda Padomju Latvijā, visi oficiālie dokumenti, visas pavadzīmes bija jāraksta krieviski. Tikai 1989.gadā Gorbunova valdība pieņēma latviešu valodu kā otru(!) valsts valodu. http://valoda.ailab.lv/latval/vidusskolai/VALODA/v9-6.htm
Paldies Dievam vai kādam citam, bet personīgi šos jaukos laikus neatceros. Tomēr vecākās māsas, vecāki un citi šos laikus atceras diezgan labi. Mamma bija skolotāja un patiešām bija tā, ka it kā mācības notika latviešu valodā. Tomēr, ja no dižās savienības tika atsūtīts kāds skolotājs, tad tie reti sevi apgrūtināja ar latviešu valodas mācīšanos un savus priekšmetus vadīja krieviski. Laukus skolās retāk, bet pilsētās tā esot bijusi diezgan ierasta prakse.
Nu par to, ka deficīts radās tikai 80-to gadu vidū gan nepiekritīšu, tā talonu padarīšana gan bija tikai tad. Dāmas, ka saka, ka visa kā pietika. Izstāstiet, cik viegli parastam padomju pilsonim, bez blatiem bija dabūt skropstu tušu (kaut vai PSR ražojuma), lūpeni, kas nebija vienā no 3 standartkrāsām, tādu elementāru lietu kā kokvilnas vati, kā ar ikmēneša sieviešu higiēnas precēm, bērnu autiņiem (marli), bērnu apģērbu un ratus arī varēja bez blatiem dabūt? Kā bez blata grāmatnīcās varēja nopirkt labas grāmatas, mūzikas plates un lentes?
man tētis ar ko ir stāstijis. pirmkārt viņa vectēvam (manam vecvectēvam)bija ļoti ļoti paveicies ar dzīvi itkā jau bija tikai jūrnieks bet viņš lielākoties pārvadāja bagātus cīlvekus no balēm. a pēctam VISS pārpalikušais ēdiens paliek par brīvu. vēl tētis stāstija ka nu parasti visi uz telvizoriem rindas gaidija (nu ne jau dzīvajās rindās)un tad vienraiz vietējam veikalam pieveda televizorus un viņš pierunāja savu mammu nopirkt. ā un vēl tēties ar savu draugu ielavījās kautkur (aizmirsu kā sauca) kur bija ļoti daudz jaunas importa preces. un karoč viņš paņema botas un džinsus.
vampire,labprāt kontaktētos ar Tavu mammu,lai vismaz uzzinātu kur tad viņa ir īsti dzīvojusi.
Par izglītību taisnība, algebra, ģeometrija ,ķīmija , fizika bija daudz augstākā līmenī. Man vēl paveicās ar vēstures skolotāju, viņš cik nu bija iespējams stāstija par represijām 1941 un pēckara gados. Krievu valodas skolotāja arī buja interesanta sieviete kura iemācīja mācīties, reti kurš var palielīties ka ir izlasījis "Karš un miers" no vāka līdz vākam(krievu valodā). Bija arī ideoloģisie, tādi kāds mūsējais militārists, komuņaga līdz kaulu smadzenēm, bet bija jāpacieš, jo tieši viņš vadīja šaušanas pulciņu . Jā šautuve bija skolas pagrabā, ar mazkalibrenēm varēja šaut līdz nelabi metās, jo ventilācija bija švaka un pulvergāzes cirtās kaklā. Visā visumā bērnība bija interesanta un jautra 
katrs izteiktais apgalvojums pēc būtības neatbilst toreizējai realitātei, līdz ar to varētu teikt, ka raksts ir pilnīgs feiks. Diemžēl. tāpēc trekns mīnuss
Ieteiktu tik daudz nefantazēt savā rakstā, bet rakstīt tikai patiesus faktus
Es pati, mani bērni ir mācījušies Padomju laika pamatskolās, vidusskolās un augstskolās - visu priekšmetus mācīja latviešu valodā, krievu valodu mācīja tikai krievu valodas stundās. Mācības krievu valodā bija ātsevišķās skolās ar krievu mācību valodu, tāpat kā šodien.
Padomju Savienībā personas kodu nelietoja, to ieviesa tikai 1992.gadā, kad uzsāka Latvijas iedzīvotāju uzskaiti un reģistrāciju Iedzīvotāju reģistrā.
