Kaut kā nedaudz dīvaini izskatās vērmahta kareivji komplektā ar angļu konsteblu - bet!- tā nav kinofilmas kļūda vai fotošops, bet reāli II Pasaules kara attēli. Ir labi zināms, ka kīdz Lielbritānijai friči netika, bet valsts daļu - Normandijas salas — tomēr okupēja.
1940 gadā Čērčils teica kaismīgu runu par iespējamo Vācijas iebrukumu valstī : "Mēs aizsargāsim savu valsti, kai ko tas nemaksātu, mēs cīnīsimies piekrastē, mēs cīnīsimies izsēšanās punktos, mēs cīnīsimies ielās un laukos, mēs cīnīsimies pakalnos, mēs nepadosimies nekad"
Tas viss bija ļoti skaisti, bet realitātē, kad friči okupēja Normandijas salas, sanāca drusku savādāk. Piecu gadu laikā neatskanēja neviens šāviens, no 66 tūkstošiem angļu neatradās neviena pretošanās kustības dalībnieka. neviens vācu kareivis netika pat ievainots. Kopējo viedokli izteica kāds dakteris Džons Lūiss - "jebkura sabotāža būtu ne tikai bīstama, bet arī neproduktīva." Neviens negāja cīnīties laukos un ielās. Turpināja strādāt tās pašas tiesas, tikai pēc Reiha likumiem, britu policisti turpināja gādāt par drošību ielās, tikai tagad viņiem par to maksāja reihsmarkās.
Strādāja kinoteātri un teātri. Angļi nejutās apspiesti. Brīvprātīgo vienības apsargāja aedrodromus, no kuriem uzlidoja lidmašīnas, kuras lidoja bombardēt Londonu. Visi bija pārliecināti, ka Londona kritīs. "Pretošanās? Kāda pretošanās?" ar izbrīnu vaicāja salinieki Madlēnai Bantingai, kad viņa rakstīja grāmatu par okupāciju, un šajā nolūkā iztaujāja saliniekus. 570 cilvēki tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm Eiropā - 3 ebreji, 3 komunisti, pārējie - kriminālnoziedznieki, 22 no viņiem neatgriezās.
Pretošanās bija gandrīz komiska - kāds atcerējās, ka viens cilvēks atteicās dzīvot vienā majā ar savu sievu, kura šuva apģērbu vācu kareivjiem. Vācu jefreitors, kurs dzīvoja kāda vietējā mājā bija bez atļaujas nofotogrāfējis saimnieka meitu. Saimnieks pretojās, sūdzoties komendatūrā, un kareivi pārcēla uz citu māju. Kareivju izmitināsana, starp citu, bija labi apmaksāta. Plaši izplatīta bija stučīšana, ziņu pienesējs saņēma 20-50 reihsmarku. Tā piemēram, kāds salinieks pazīņoja, ka trīs viņa draugi klausās Londonas radio, un viņus apcietināja. Divas "draudzenes" nodeva vecu sievieti, kura slēpa no karagūstekņu nometnes izbēgušu gūstekni.
Pēc atbrīvošanas nodevēji netika sodīti, jo attieksme bija apmēram tāda: gadās visādi, kas tur tik briesmīgs, cilvēki vienkārši gribēja nopelnīt, vainīgi ir tikai sasodītie okupanti. Neviens kolaboracionisma incidents netika izmeklēts. Bija viens reālas drosmes parādīšanas gadījums - Mērija Ozanna, "Pestīšanas armijas" sludinātāja, protestēja pret cietsirdīgu izturēšanos pret karagūstekņiem. Viņu brīdināja, ja tas labi nebeigsies. Viņa atbildēja, ka viņai nospļauties, un viņa turpināja protestēt. Viņu iesēdināja cietumā, kur viņa mira 1943. gada aprīlī.
Salinieki negribēja strīdēties ar vāciešiem un iekulties liekās problēmās. "Bet viņu attieksme pret karagūstekņiem bija līdzjūtīga." rakstīja kāds vēsturnieks. Karagūstekņiem no tā, protams, nekļuva vieglāk, un 700 no viņiem nomira un ir apbedīti salās.
Vācu karaspēks šeit kapitulēja tikai 1945. gada 16. maijā - jo nebija neviena, kas par viņiem liktos zinis. Salinieki priecīgi sveica ieradusos britu kareivjus, un ierēdņi operatīvi nomainīja Hitlera portretus pret karaļa portretiem. Policija, kura bija uzticīgi kalpojusi vāciešiem , atkal pārgāja karaļa dienestā. Bet skaistie Čērčila vārdi palika atmiņā un vel arvien tiek cītīgi citēti, un briti ļoti lepojas ar savas nācijas drosmi un nelokāmību.
Nu loģiski, jo nekas baigi slikts jau nebija noticis, nevienam pāri nedarīja. Mums bija gluži citādāka situācija. Kad ienāk utaini bandīti, tad gan dzīve vairs nerit tik mierīgi...
Sarkasms pēdējos teikumos ir nevietā, jo briti cīnījās. Cīnījās pašaizliedzīgi un varonīgi, brīžiem pat uz spēku izsīkuma robežas kā iznīcinātāju piloti "Kaujā par Lielbritāniju" vai polāro konvoju jūrnieki.
Tas, ka niecīgā daļā Britu teritorijas viss notika mierīgi ir tikai izņēmums. Bez tam tā kā Hitlers ar britiem gribēja mieru, tad attieksme pret britiem bija daudz savādāka nekā pret citām tautām. Arī pret tiem pašiem karagūstekņiem.
Tas ir pie tas pasas Normandijas, kura pieder Francijai? Jo no tevis rakstita liekas, ka vaciesi okupejusi salu pie Lielbritanijas krastiem.
Varbūt varētu paskaidrot, kas ir Britu Normandijas salas - Gērnsbija un kas nu tur bija vēl. Man šķiet, ka viņi līdz šim domā, ka dzīvo Eiropas Kontinentā un Anglija ir kaut kas pavisam cits...
Tā ir taisniiba? Es no visādām videospēlēm domāju , ka tai normandijā bija aktīva kara darbība!
.
