local-stats-pixel

Kā Staļins pievāca Spānijas zelta rezerves9

108 1

Emigrācijas latviešu avīzē Laiks 1966.gada novembra numurā tika nopublicēts interesants raksts par Spānijas pilsoņa kara laikā izvesto zeltu uz Padomju Savienību. Zelta izvešana no Spānijas un vēlākais tā liktenis ir asa sižeta filmas cienīgi.

Zelta rezerves katrai valstij vienmēr skaitījušās neatkarības simbols un līdzās ar valsts karogu, himnu un valūtu ir tikušas turētas īpašā godā. Tādēļ vēl jo vairāk pazemojoši, ja šis valsts simbols, līdzīgā veidā kā Spānijā pilsoņu kara laikā, tiek faktiski izkrāpts.

Raksts no latviešu emigrācijas avīzes "Laiks" pārbublicēts pilnībā, saglabājot stilu un rakstību.

„TOS 600 MILJ. DOLĀRUS VIŅI NEREDZĒS KĀ SAVAS AUSIS"

Kādreizējais padomju pretizlūkošanas darbinieks, diplomāts un NKVD augsts virsnieks Aleksandrs Orlovs, kas pēc pār bēgšanas Rietumu pusē tagad dzīvo Sav. Valstīs, nopublicējis savas atmiņas par darījumiem Spānijas pilsoņu kara laikā, kur Staļins bija pierunājis toreizējos republikas vadītājus, uzticēt spāņu zelta rezerves glabāšanā Pad Savienībai.

“Dzidrs un patīkams bija 1936.g. 22. oktobra vakars," raksta ģen.Orlovs, „kad automašīnā devos no Kartagenas ostas pilsētas Spānijas dienvidaustrumu piekrastē, uz apm. 10 km attālo spāņu flotes municijas bāzi kalnos. Man blakus manāmi satraukts sēdēja kāds augsts Spānijas republikas finanču ministrijas ierēdnis. Taču mēs nebraucām uz municijas bāzi pēc pulvera vai patronām. Mums padomā bija svarīgākas lietas.

Bija jau tumsa, kad sasniedzām ceļa mērķi. Kalna nogāzē iebūvētas, pretim rēgojās masīvas, dzelžiem apkaltas durvis, pie kurām stāvēja militāra sardze. Pēc formalitāšu nokārtošanas, durvis atvērās un mašīna iebrauca kalna alā, kas bija diezgan pieticīgi apgaismota. Tur mūsu rīcībā nostājās 60 spāņu jūrnieki, gaidot pavēles.

levēroju sienmalās augstos krastos sakrautas tūkstošām koka kastes. Tanīs atradās spāņu valsts zelts un mans uzdevums bija to nogādāt Maskavā. Republikas valdība bija nobažījusies, ka valsts zelta fonds varētu krist Franko cīnītāju rokās,kamdēļ piekritusi Staļina priekšlikumam nogādāt to drošībā Pad.Savienībā.

lerados Madridē 1936. g. 16. septembrī, divi mēnešus pēc pilsoņu kara sākuma, un apmetos Pad. Savienības sūtniecības namā, kur man kā krievu slepenās izlūkošanas vadītājam un militāram padomniekam bija ierādītas plašas telpas augšējā stāvā.

Kādu dienu man ienesa šifrētu telegramu no Maskavas :"..Ļoti slepeni. Atšifrējama Švedam personīgi." Šveds bija mans segvārds.

Lasīju toreizējā NKVD vadītāja Ježova ievadvārdiem sekojošo tekstu: ..Izkārtojiet ar ministru prezidentu Largo Caballero zelta rezervju pārsūtīšanu uz Pad. Savienību. Lietojiet padomju tvaikoni, ievērojot vajadzīgo piesardzību. Ja spāņi prasa parakstīt kvīti, to nedariet. Atkārtoju — nedariet to. Sakiet, ka oficiālu kvīti izsniegs valsts banka Maskavā. Daru Jūs personīgi atbildīgu par darījuma izkārtošanu. Ivans Vasiljevičs." Paraksts bija Staļina slepenais segvārds.

Vai tiešām premjers Caballero un valdības locekļi piekritis valsts zelta rezervju pārsūtīšanai uz citu valsti? Noskaidrojās tomēr, ka piekrišana ir. Baidoties nacionālistu pārspēka, prezidents Manuels Azana un finanču ministrs Dr. Huans Negrins bija parakstījuši rīkojumu, nekavējoties pārvest visu zeltu un citus cēlmetālus no Madrides valsts bankas velvēm uz „drošāku vietu”. Par tādu bija izraudzīta flotes municijas bāze Kartagenas tuvumā.

Divi dienas pēc Staļina telegrammas saņemšanas, konsultējos ar Negrinu par tālāko. Mans sarunu partners, augstskolas fizioloģijas profesors, likās esam diezgan naivs un nepiedzīvojis politiķis. Viņš maz ko zināja par komunismu, taču pieklājības dēļ apliecināja savu sajūsmu par Savienības sasniegumiem.

Mans uzdevums vienkāršojās, kad uzzināju, ka zelts nav jāved no Madrides, bet gan Kartagenas, kuras ostā krievu kuģi parasti izlādēja atvesto municiju un citu palīdzību pilsoņu kara cīnītājiem. Atlika vēl tikai sarunāt ar flotes ministru Indolecio Prieto, par spāņu kuģu eskorta norīkošanu cauri Vidusjūrai uz Odesu.

Galvenais tagad bija steiga un konspirācija. Ja ziņa par zelta pārvedumu nāktu atklātībā, eksplozīvie spānieši nespētu saprast, ka viņu valsts vērtības aizved uz svešu zemi un tas varētu radīt starpgadījumus.

Otrkārt, ja vācieši vai itāļi uzzinātu par transportu, tie censtos Vidusjūrā kuģus sastapt un vērtīgo kravu pievākt.

Finanču mimatrs Negrins piekomandēja man savu atbildīgu ierēdni. Tas zināja, ka flotes bāzē novietotas pavisam ap 10.000 kastes ar 145 mārc. zelta katrā. Tātad pavisam 725 tonnas.

Nākošā dienā devos uz Kartagenu, kur kā padomju flotes atašejs darbojās plkv. Nikolajs Kuzņecovs, mans vecs draugs. Vienojāmies, ka visus Kartagenā ienākušos padomju kuģus steidzami izlādēs un nodos manā rīcība. No pilsētas apkaimē novietotās krievu tanku brigādes komandiera Krivošcjina dabūju 20 piectonnīgās kravas mašīnas, bet spāņu flotes bāze manā rīcībā nodeva 60 jūrniekus talkā transporta izkārtošanai. Visi tie bija veikli un izdarīgi zēni.

Kravas mašīnām pie stūres sēdēja padomju tankists, tērpies spāņu karavīra uniformā, lai novērstu aizdomas. Katrā mašīnā jūrnieki iecēla 50 kastes un kad pirmās desmit mašīnas bija pielādētas, tās devās uz ostu. Pēc pāris stundām sekoja otras desmit un tā, strādājot no pl. 7 vak. līdz rīta gaismai, trīs naktīs viss zelts bija nogādāts kuģos.

Laimējās, ka naktis bija tumšas un nebija jābīstas no vācu uzlidojumiem. Dienās visi palikām municijas noliktavā lai atpūstos no nakts darba.

Viss ritēja kā vajadzīgs, tikai pēdējā naktī gadijās satraukuma pilni brīži — parādījās vācu lidmašīnas, kas nometa bumbas ostā. Mūsu kuģi palika neskarti, bet nogrima daži spāņu kuģi. Es tad, piesardzības dēļ, pavēlēju kuģiem izbraukt reidā un gaidīt eskortu.

25. oktobra rītā pabeidzām lādēšanu un tagad spāņu finanču ministrijas pilnvarotais prasīja man parakstīt kvīti par saņemto. Biju satraukts, taču centos izlikties mierīgs. — „Kvīti? Bet, companero, es neesmu pilnvarots tādu izdot. Nebažijaties draugs, kvīti dabūsiet no Pad. Savienības valsts bankas Maskavā, kad viss būs saņemts un nosvērts."

Spānietis likās apjucis un nesaprašanā, ko darīt. Vai lai zvanot uz Madridi? Es centos viņu atrunāt no šāda soļa, jo liekas sarunas un skaidrošanās varētu aizkavēt kuģu došanos jūrā, kas bija ļoti svarīgi. Ieteicu novietot uz katra no četriem kuģiem vienu spāņu pilnvaroto, kas kravu pavada līdz Maskavai un tur saņem vajadzīgās kvitis. Tā ari palika.

Pēc divi stundām kuģi devās ceļā. Pārbrauciens noritēja bez kļūmes un Odesā vērtīgo kravu sa gaidīja spēcīga NKVD sardze, kas uzraudzīja zelta pārkraušanu vilcienā, kas tāpat pastiprinātā apsardzībā brauca uz Maskavu.

Staļins vakarā politbiroja locekļiem un NKVD augstākiem vadītājiem deva vakariņas, būdams pats lieliskā garastāvoklī. — „Kas par priecīgu notikumu saņemt 700 tonnas zelta ir cilvēkam, kas savu karjeru sācis kā banku laupītājs," piezīmē Orlovs.

NKVD šefs Ježovs vēlāk kādam manam draugam atstāstījis Staļina vārdus :„Tie nekad vairs nedabūs redzēt šo zeltu, tāpat kā nevar redzēt savas ausis."

Pēc “zelta operācijas” es vēl 21 mēnesi biju kopā ar Spānijas republikas vadītājiem, bet neviens nekad sarunās nepieminēja zelta transportu. Liekas, spāņi paši bija atskārtuši izdarīto kļūdu. Tikai vienreiz Negrins, tad jau ministru prezidenta postenī, ieminējās: “Aceraties tos četrus finanču ministrijas vīrus, kas aizbrauca līdzi uz jūsu kuģiem? Nu jau vairāk kā gads pagājis, bet lāga zēni vēl nav atpakaļ. Nesaprotu, kamdēļ tiem neļauj atgriezties."

Vēlāk, kad pats jau biju bēglis, dabūju zināt, ka Staļins nebija ļāvis spāniešiem braukt mājās pirms pilsoņu kara beigām.

Franko, protams, uzzināja par pazudušo zeltu tūdaļ pēc nākšanas pie varas, taču paturēja visu šo lietu noslēpumā vairāk kā 18 gadus. Tas bija gudri, jo ja tauta un citas valstis zinātu, ka valūtai nav zelta seguma, inflācija būtu neizbēgama.

Patiesība iznāca dienas gaismā tikai 1956. gadā, pēc ekspremjēra Negrina nāves, kad viņa atstātos papīros atrada Pad. Savienības valsts bankas kvitis par saņemto spāņu zeltu.

„Pravda" pasteidzās komentēt, ka zeltu Pad. Savienība saņēmusi kā nodrošinājumu par Spānijas republikai sniegto militāro palīdzību, vēl piezīmējot, ka Spānija palikusi Pad. Savienībai vēl 50 milj. Dolāru parādā.

Avots: 1966.11.12 Laiks, 10.lpp

Reklāma
108 1 9 Ziņot!
Ieteikt: 000
Izmantotie avoti:
http://bit.ly/1Mo0bN7
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 9

0/2000

Labs raksts.

Kad PSRS okupēja Latviju, tad arī Latvijas zeltu izveda uz Maskavu. Lieki teikt, ka tā arī šo zeltu neesam saņēmuši atpakaļ. Vienīgais Latvijas zelts, kas ir saglabājies ir toreiz Lielbritānijā noglabātais.

Putin! Kad atdosi Latvijas zeltu?

8 0 atbildēt

Spāņi savulaik to zeltu bija nospēruši indiāņiem.

7 1 atbildēt

Ūsainais apčakarēja spāņus...

3 0 atbildēt

 emotion 

+

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

Vācija pusi no sava zelta, kas glabājās ASV, pagājušo gadu atgrieza mājās. Otra puse palikusi joprojām turpat. Tas tiesa, ka ir teorija par to, ka patiesībā ASV Federālajās Rezervēs zelta nav tik daudz kā deklarēts, jo tas "iztērēts". Taču pārbaudīt to nav iespējams, jo FRS liedz veikt zelta rezervju auditu, lai gan bijuši pat pieprasījumi no Kongresa. PSRS un Spānijas gadījums ir nedaudz savādāks, kaut gan, iespējams, līdzības var atrast

0 0 atbildēt

Kas ir zelts?Mendeļejeva tabulas viens no elementiem...

0 0 atbildēt