Tas bija jauna tipa slepenais karš, kurā padomju aģenti darīja ko krietni vairāk, kā vienkārši zaga dokumentus- viņi ietekmēja valstu politiku tās ienaidnieka interesēs. Parasti viens spiegs nezina, ko dara cits spiegs, un kurš viņš ir. Šeit viss bija pavisam citādi- padomju aģenti sazinājās un komunicēja viens ar otru, palīdzēja, atbalstīja un sadarbojās. Ja FIB padzina kādu no viņiem no amata, draugi un biedri viņu ātri iekārtoja citur. Ja sākās skandāls, tad pārējie sacēla troksni par to, ka tiek aizskartas nelaimīgā biedra pilsoņtiesības.
Pats galvenais ietekmes avots Rūzvelta tuvumā bija viņa sieva Eleonora- kā vēlak atcerējās daudzi cilvēki Amerikā, visi mēginājumi padzīt komunistus atdūrās pret Eleonoras Rūzveltas un viņai pietuvināto Baltā nama aprindu neizpratnes un sašutuma vilni. Rūzvelta kundzes mīļākais bija Džozefs Lešs- komunistu midzeņa «American Student Union» vadītājs. Viņš ļoti veiksmīgi iepazinās ar Rūzvelta kundzi Pensilvānijas stacijā- smieklīgi, bet tieši tad, kad 1939. gada novembrī devās sniegt paskaidrojumus senāta komisijai par savu antiamerikānisko darbību. Protams, pēc šīs iepazīšanās visi apvainojumi nabaga zēnam tika noņemti.
1942. gadā amerikāņu pretizlūkošanas dienests G2 novērojot Lešu nofilmeja Leša un prezidenta kundzes randiņu viesnīcā "Čikāga" un pieņēma neuzmanīgu lēmumu parādīt materiālu pašam Rūzveltam. Rezultāts? G2 tika izformēts un visi materiāli iznīcināti. Viens no komunistu aģentiem- Vitekers Čemberss - saprata, ka ar komunismu viss nav OK pēc Rībentropa- Molotova pakta noslēgšanas, un pieteicās FIB ar atzīšanos jau 1939. gada septembrī. Viņš nosauca visus galvenos Staļina aģentus Amerikas valdībā, ieskaitot Hisu, Vaitu, prezidenta Rūzvelta plīgu Laflinu Karriju.
Nulle rezultāta. 1945. gadā tos pašus vārdus un vēl 80 citus nosauca padomju kurjere Elizabete Bentlija. Atkal bez rezultātiem. Tajā pašā 1945. gadā FIB atklāja spiegu midzeni žurnālā «Amerasia» un kratīšanā izņēma ap 1000 slepenu dokumentu. FIB ierakstīja žurnāla izdevēja komunista Jaffes tikšanās ar augstu stāvošiem amerikāņu ierēdņiem, piemēram, ar iepriekšminēto Džonu Stjuartu Servisu un padomju vēstniecības darbiniekiem. Servisu klusi aizsūtīja pensijā, Hiss, par kuru jau 1946. gada martā bija kaudzēm pierādījumu, ka viņš ir padomju aģents, noturējās amatā ASV valsts departamentā vēl līdz 1947. gadam, paspējot uzpildīt ANO ar ap 50 viņam vajadzīgiem cilvēkiem.
