Pēteris Alagola (St. Thomae Aquinatis Summae Theologicae Compenditum) saka: “Pēc Dieva gribas ir likumīgi nogalināt nevainīgu cilvēku, zagt, vai piedalīties orģijās; jo viņš ir Tas Kungs dzīvei un nāvei un visai miesai, un tādēļ Viņa gribai ir jātop izpildītai” (Ex prima secundae, Quaest, 94)
Ir ticis noliegts fakts, ka šī cēlā brālība jebkad ir bijusi slepena organizācija, taču 1761. gadā jezuītu likumi tika pēc franču Parlamenta pavēles pārtulkoti un nopublicēti tajā laikā troksni sacēlušā tiesas procesā pret tēvu Lavaletu.
Kenets R. Makkenzī raksta:
“Šim ordenim ir slepenas zīmes un paroles, atbilstošas tai pakāpei, kurai tās biedri pieder, tādēļ ka tie nenēsā īpašu apģērbu, tos ir ļoti grūti atpazīt, ja vien viņi paši sevi neatklāj. Tādēļ, ka tie var izlikties par protestantiem, katoļiem, demokrātiem vai aristokrātiem, neticīgajiem vai dievticīgajiem, atkarībā no tās misijas, kāda tiem ir uzlikta. Viņu spiegi atrodas visos sabiedrības slāņos. […] nekāda mūsu piesardzība pret viņiem nevar būt lieka, tādēļ ka visa šī biedrība, esot balstīta uz bezierunu paklausības principa, var izpaust savu spēku jebkurā vietā ar nekļūdīgu un fatālu precizitāti” (“Karaliskā Masonu Enciklopēdija, 1877. g. 369. lpp”)
E. Hovards Hants, bijušais CIP aģents un PR konsultants, nesenā intervijā atzina: “Mēs [CIP] vienmēr esam sacījuši, apbrīnas formā, ka jezuīti ir izveidojuši lielāko slepeno dienestu pasaulē, vienmēr esam".
