Svētā Valentīna diena izvērtusies par mīlētāju, saderināto, laulāto un draugu apdāvināšanas dienu. Šī diena bieži aizvieto cilvēcīgo aizmirstību un izlīdzina nepateicību, kļūst par novēlota “paldies” izteikšanas dienu.
Turpretim svētā Valentīna dzīve nemaz nebija tik rožaina un puķēm rotāta. Pirmajam svētajam Valentīnam 3. gadsimta kristiešu vajāšanu laikā neviens neteica paldies, bet gan nocirta galvu. Ja pētām svēto Valentīnu dzīvesstāstus, mēs atklājam, ka gadsimtu gaitā bijuši apmēram seši svētie, kuriem ir šis vārds — Valentīns. No šiem sešiem tikai viens — Pasavas Valentīns — miris parastā nāvē, visi pārējie — mocekļa nāvē. Cik tur patiesības, grūti pateikt… Tāpat neviens nevar pateikt, kuram no viņiem par godu tagad tiek dāvinātas puķes.
Mūsdienu saderinātie un draudzībā saistītie jaunieši par to daudz nelauza galvu, bet uzticīgi dāvina puķes un krāsainas, ar sirdi rotātas pastkartes, priecājoties par sagādāto pārsteigumu. Taču iespējams, ka viens otrs puķu dāvinātājs un saņēmējs varbūt sev klusi jautā: “Kāpēc tieši Valentīna dienā?” Varbūt kāds sūtītājs, rakstītājs vai dāvinātājs tomēr pie sevis nodomājis: “Kādreiz, taču dzīvoja svētais Valentīns, kurš ar savu svētīgo dzīvesveidu izstaroja tuvākmīlestības prieku.”
Kā jau minējām, bijuši vairāki svētie un svētīgie Valentīni. Viens no tiem bija Umbrijas bīskaps Valentīns no Terinas. Viņa bīskapa vapeni rotā puķu pušķis un rokas. Leģenda stāsta, ka viņš esot sadusmojis Romas imperatoru Klaudiju II, jo nav ievērojis kristīgās ticības sludināšanas aizliegumu un drošsirdīgi laulājis jaunos pārus. Pēc laulībām vīri vairs nav gribējuši iet karot un “spēlēt varoņus”, bet pirmos mēnešus pavadījuši jaunās sievas klātbūtnē. Šādu karadienesta pagurumu Romas imperators uzskatījis par valsts varas graušanas aktu.
Atriebība pirmo skāra bīskapu Valentīnu, kurš tika ieslodzīts kāda cietuma pagrabā. Un tieši no šīs cietuma tumsas bīskaps sūtīja savu pirmo, mums visiem labi pazīstamo “Valentīna sveicienu”. Sveiciens bija rakstīts un parakstīts ar asinīm. Laimīgā saņēmēja bija cietumsarga aklā meita, kura pēc sveiciena saņemšanas atguva acu gaismu un pirmo reizi dzīvē varēja lasīt…
Par to, ka svētais Valentīns nav kāds iztēles auglis, bet gan sava laika cilvēks, kurš izstarojis un sludinājis tuvākmīlestību, liecina Sv. Valentīna ciems un viņa godam celtā ciema baznīca Dienvidtirolē.
Svētā Valentīna skulptūrā attēlots svētais, kurš sūta svētību un sveicienu pāri laukiem un kalniem visiem, kuri apveltīti ar tuvākmīlestības un draudzības garu. Draudzes hronika stāsta, ka baznīcas un ciema nosaukums nāk tieši no sv. Terinas Valentīna. Baznīca celta 1150. gadā.
Gadu gaitā Valentīna dienas tradīcijas dažādās valstīs un apgabalos veidojušās dažādi. Anglijā kopš 1476. gada svin “Valentīna pāru dienu”, kas ar lozēšanu saved jauniešus kopā. Pat Šekspīrs “Hamletā” min Valentīna vārdu. Anglijas Valentīna dienai ir garš mūžs, turpretī Vācijā un Austrijā Valentīna dienu sākuši svinēt tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Īstie Valentīna dienas veicinātāji bija puķu pārdevēji. Viņi ar savām reklāmām, piemēram, “Runā ar sirdi caur puķēm”, vareni palielināja savu peļņu. Tāpat kā Ziemassvētki ar pārspīlētu reklāmu un dāvanu pārdošanu daudzviet pazaudēja sava pirmsākuma — Kristus Dzimšanas dienas svinīguma dziļo nozīmi, arī Valentīna diena, peļņas dzīta, sāk pazaudēt savu tuvākmīlestības un īstas draudzības dziļuma vērtību. Jācer, ka reklāmā un peļņā ieinteresētie pilnīgi neizdzēsīs svētā Valentīna sludināto tuvākmīlestību un draudzību.
Viela pārdomām tiem ,kas skraida apkārt pa pasauli ar sirsiņām uz vaiga utt .!
