Pretēji rietumpasaules divasmeņu zobeniem,kas paredzēti duršanai vai caururbšanai,japāņu zobenam asa ir tikai viena mala,lai ar to varētu cirst vaigriezt. Japāņu zobenam jāatbilst trim obligātām prasībām-tas nedrīkst lūzt vai liekties,tam jābūt asam,lai labi cirstu,un prasmīga meistara darinātama r augstu mākslinieciski estētisko vērtību.
Zobenu darināšanas māku jau sendienās japāņi aizguvuši no Ķīnas un Korejas,taču tā ir pārveidota un pilnīgota. Zobenam bijusi liela nozīme Japānas vēsturē sākot jau ar tās mitoloģisko periodu. Nostāsti vēsta,ka Saules dieviete Amaterasu savam mazdēlam Ņinigi-no-Mikoto dāvājusi zobenu, kad viņš sūtīs uz zemi ieviest kartību. Veicot arheoloģiskos pētījumus kapenēs,atrasti zobeni,kas darināti septītajā un sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras.
Japāņu zobeni veidoti, vairākkārt nokaitējot,saplacinot,lokot un rūdot divu vai trīs veidu metālu sakausējumus. Nebūs pārspīlēti teikts,ka japāņu zobenkaļi ar savu māku pārspēja visu, kas šajā jomā bija zināms Rietumpasaulē, jo viņu darinato zobenu elegantais izliekums,simetriskās formas, metāla spīdums un asmeņa ornaments kopumā veido īstu mākslas darbu. Japāņu zobenkaļu panākumu pamatā bija trīs noteikumi: vispirms vajadzēja labu izejvielu, kas parasti bijusi tā saucamā smilšainā dzelzs, kas ir ļoti tīra, tādēļ dod lielisku tēraudu. Otrkārt, metāla daudzkārtējai pārstrādei tika lietotas tikai augstas kvalitātes kokogles, un, treškart, metālu apstrādāja zemā temperatūrā. Šie trīs noteikumi garantēja gandrīz absolūti tīra tērauda ražošanu. Zobenu darināšanu nepārprotami veicināja gadu simtos nepārtrauktie cilšu savstarpējie konflikti, kas izpaudās asiņainās sadursmēs. Pašos sākumos, kad zobenus izmantoja galvenokārt jātnieki, tie bija metru pusotru gari, bet, kaujas taktikai mainoties, karavīri bieži nokāpa no zirgiem, un tad parocīgāks bija īsāks ierocis. Tā ar laiku karotāju ( samuraju ) broņojumā ietilpa divi zobeni. Jāteic, ka japānim zobens nozīmēja vairāk nekā fizisks ierocis. Tika uzskatīts, ka tajā iemājo arī īpašnieka garīgais spēks, un, uztverot zobenu ka taisnības simbolu un uzvaras nesēju cīņā pret ļaunumu, samuraji un citi augstmaņi nodeva pie tā zvērestus.
Viduslaiku Japānā zobena nēsāšana bija samuraju privilēģija un aizliegta tirgoņiem, strādniekiem un zemniekiem. Tādējādi zobenu kā varas simbolu un ieroci izmantoja tikai samuraji, kas bija ne vairāk par 10% no visas tautas, tomēr uzkundzējās pārējiem 90%, kuri darbojās dažādās valsts saimniecības jomās. Daudzu gadsimtu gaitā Japānā zobens bija galvenais kaujas ierocis. Samuraji dievināja savus ieročus, un sevišķi augstas kvalitātes eksemplāri tika pārmantoti no paaudzes paaudzē kā ģīmenes dārglietas. Tomēr arī šie izcilie mākslas darbi laika gaitā sāka zaudē metālisko spožumu, nosūbēja un pat rūsēja, tapēc samuraji uzskatīja par godpilnu dpienākumu veltt daudz laika sava iemīļotā ieroča spodrināšanai, lai tā asmens allaž spīdētu un laistītos.
