1945.gada 15.augustā japāņi pirmo reizi dzirdēja imperatora Hirohito balsi. Ar ierakstītu ziņojumu pa radio, Hirohito paziņoja, ka karš ir zaudēts, skaidri nenorādot, ka Japāna ir padevusies. Kaut arī miljoniem japāņu zināja, ka tajā dienā viņi tika uzvarēti Otrajā pasaules karā, daudzi, kas cīnījās militārajās kaujās Āzijā un Klusā okeāna salās šīs ziņas saņēma vēlāk, vai atteicās tām ticēt, kad tās saņēma.
Japāņu karavīri, kuri nepadevās 1945. gada 15. augustā8
334
1
Sakae Oba
Saipanas salā izvietotais kapteinis Sakae Oba, bija Japānas impērijas armijas (IJA) veterāns, kurš bija dienējis kopš 1934.gada. 1944.gada vasarā Japānas karaspēks uz salas bija aptuveni 32 000 vīru sastāvā, kad ASV armija ieradās uz izšķirošo kauju. Saipanas kauja sākās 15.jūnijā. Būdami nomācošā mazākumā, japāņi 3 nedēļas bezbailīgi cīnījās bez jebkādām domām par padošanos. Vismaz 90 procenti japāņu karavīri gāja bojā vai izdarīja pašnāvību. Kauja oficiāli beidzās 9.jūlijā. Taču kapteinis Oba, kura pārziņā bija medicīnas kompānija, nepadevās un kopā ar vairākiem citiem vīriem devās džungļos. Viņš atteicās paklausīt pavēlēm cīnīties pret amerikāņiem līdz nāvei vai mirt ar godu. No saviem džungļu nocietinājumiem, Oba un viņa vīri uzsāka partizānu karu pret ASV jūras spēkiem, cenšoties atbrīvot salu. Nezinot par Japānas padošanos nākamajā vasarā, Oba un viņa sarūkošais kaujinieku pulks cīnījās līdz novembra beigām. Viņš beidzot padevās 1945.gada 1.decembrī, pēc tam, kad bijušais (IJA) ģenerālis ieradās salā un pārliecināja viņu, ka karš ir beidzies.
Ei Jamaguči
Viena no asiņainākajām kaujām amerikāņu salu pārlēkšanas kampaņas laikā 1944.gadā notiku Peleliu salā. Amerikāņi sakoncentrēja milzīgus spēkus šai kaujai, lai atbrīvotu salu no vismaz 11 000 japāņu aizstāvjiem. Viens no šiem japāņu aizstāvjiem bija IJA Leitnants Ei Jamaguči. Peleliu kauja sākās 1944.gada 15.septembrī. Amerikāņu veiktā gaisa un jūras bombardēšana pirms izsēšanās krastā nebija īpaši veiksmīga, jo japāņi prasmīgi savai aizsardzībai izmantoja salas kalnaino reljefu un dziļās alas. ASV jūras kājnieki cieta smagas sakāves, pirms kauja tika pasludināta par amerikāņu uzvaru vairāk nekā divus mēnešus vēlāk. No japāņu spēkiem visi, izņemot dažus desmitus, tika nogalināti vai sagūstīti. Jamaguči kopā ar vēl 33 vīriem devās dziļi alu kompleksos un periodiski cīnījās pret kājniekiem nākamos 3 gadus. Jamaguči grupa nepadevās līdz brīdim, kad viņiem to pavēlēja darīt bijušais Japānas admirālis 1947.gada 27.aprīlī.
Reklāma
Šoiči Jokoi
1944.gada 21.jūlijā ASV sāka plaša mēroga uzbrukumu, lai atkarotu Guamu, kas kopš 1941.gada decembra bija japāņu kontrolē. Turpmākā Guamas kauja ilga līdz tā gada 10.augustam un prasīja vairāk nekā 18 000 japāņu karavīru dzīvību. Tomēr neliels skats japāņu cīnītāju ne tikai izdzīvoja, bet arī saglabāja savu brīvību. Starp tiem bija junioru kareivis, vārdā Šoiči Jokoi. Jokoi izolēja sevi, un biezajos Guamas džunglos izraka alu, kuru turpmāk sauca par savām mājām. Būdams drēbnieks pēc profesijas, Jokoi izmantoja savus veiklos pirkstus, lai radītu ne tikai drēbes, bet arī medību un zveju rīkus, kas bija nepieciešami, viņa izdzīvošanai. Neticami, bet viņš tur džungļos nodzīvoja līdz 1972.gadam. Tā gada 24.janvārī viņu džungļos atrada divi vietējie, kuri upē pārbaudīja garneļu tīklus. Neskatoties uz to, ka 28 gadus bija slēpies pazemes džungļu alā, viņš kopš 1952.gada zināja, ka Otrais pasaules karš ir beidzies. Viņš baidījās nākt ārā no slēptuves, paskaidrojot :" Mums, japāņu karavīriem tika mācīts izvēlēties nāvi pār kaunu tikt sagūstītiem dzīviem". Jokoi atgriezās mājās un kļuva par slavenību, tomēr tā Japāna stipri atšķīrās no tās, kuru viņš bija atstājis pirms trīs desmitgadēm.
Jamakage Kufuku un Linsoki Matsudo
Tā kā Japānas sakāve 1945.gada sākumā šķita arvien reālāka, ASV spēki sāka Japānas salas Ivodzimas ieņemšanu. Ivodzima, kas atrodas 1220 kilometrus no Tokijas, vēlāk kļuva par stratēģisko bāzi amerikāņiem, no kuras veikt lielus gaisa uzlidojumus Japānas lielajām salām. Ivodzimas kauja sākās 19.februārī ar intensīvu 20 000 vīru lielā japāņu karaspēka bombardēšanu. Desmitiem tūkstošu ASV jūras kājnieku izsēdās un iesaistījās nedēļām ilgās, intensīvās un bieži vien šausminošās kaujās, kas noslēdzās 26.martā ar amerikāņu uzvaru. Gandrīz visi japāņi gāja bojā kaujās, nomira no slimībām vai ievainojumiem. Taču diviem vīriem izdevās izdzīvot. Viņu vārdi bija Jamakage Kufuku un Linsoki Matsudo. Neticami, bet viņiem abiem izdevās paslēpties alās amerikāņu spēku tuvumā, un nodzīvot gandrīz četrus gadus bez atklāšanas. Viņi ne tikai izdzīvoja, bet arī labi uzbarojās zogot pārtiku no amerikāņu uzkrājumiem. Viņi tika aizturēti 1949.gada 6.janvārī.
Noboru Kinošita
ASV spēkiem tuvojoties Japānas salām, japāņiem kļuva arvien grūtāk apgādāt savu karaspēku ar vīriem un materiāliem. It īpaši tas attiecas uz kuģiem, jo katru reizi, kad japāna sūtīja karavīrus uz kauju vietām ar kuģiem, ASV jūras flote šos kuģus nogremdēja. Viens japāņu karavīrs, kurš izdzīvoja karavīru transporta kuģa nogremdēšanā, bija Noboru Kinošita. Izkāpjot uz Filipīnām piederošās Luzonas salas, viņš paslēpās biezajos džungļos un ēda to, ko varēja atrast, piemēram, pērtiķus un rāpuļus. Viņš izvairījās no sagūstīšanas 11 gadus. Kad beidzot tika notverts, Kinošita izdarīja pašnāvību, uzskatot, ka atgriešanās Japānā radītu viņam nepanesamu kaunu.
Reklāma
Bunzo Minagava
Bunzo Minagava ieradās Guamā 1944.gadā kā viens no tūkstošiem japāņu karavīru, kas tika sūtīti tur, lai atvairītu milzīgu amerikāņu iebrukumu. Japāņi izgāzās, un lielākā daļa viņu karaspēka tika nogalināti kaujā. Minagava bija viens no nedaudzajiem izdzīvojušajiem un atrada patvērumu Guamas džungļos, izvairoties no sagūstīšanas nākamos 16 gadus. Minagavam pievienojās vēl viens iesauktais vārdā Masaši Ito. Abi vīri izdzīvoja galvenokārt zogot ēdienu no vietējiem, kā arī rokoties pa amerikāņu armijas izgāztuvēm meklējot noderīgas lietas. Šādu dzīvesveidu viņi piekopa līdz 1960.gadam, kad viņus sagūstīja vietējie un nosūtīja atpakaļ uz Japānu.
Hiroo Onoda
ASV armija 1944.gadā atgriezās atbrīvot Filipīnas pēc gandrīz trīs gadu ilgas japāņu okupācijas. Kaujas turpinājās vairākas nedēļas pēc kara oficiālajām beigām gadu vēlāk. Tā kā Filipīnas sastāv no vairākiem tūkstošiem salu un IJA sakaru infrastruktūra tagad bija neuzticama, daži japāņu karavīri nezināja par Japānas padošanos vai vienkārši atteicās tam noticēt. Viens no karavīriem, kurš pēc kaujas pazuda bija Leitnants Hiroo Onoda. Viņš tika nosūtīts uz Lubangas salu 1944.gada nogalē, tur iznīcināt amerikāņu iekārtas un iestādes. Onodam tika dota pavēle nepadoties vai izdarīt pašnāvību. Kopā ar viņu bija vēl trīs kareivji - Juiči Akatsu, Šoiči Šimada un Kinšiči Kozuka. Viens no grupas, kareivis Akatsu bija aizbēdzis no vientuļnieku vienības un padevies jau 1949. gadā. Tas savukārt lika pārējiem pastiprināt drošības paņēmienus un būt jo īpaši nemanāmiem. Vienība uzskatīja, ka gļēvulis atvedīs ienaidnieka spēkus, tāpēc partizāni nolēma noiet pagrīdē. Diemžēl, tas padarīja jebkādu glābšanas misiju par neiespējamu. Tikai 1974. gadā izdevās atrast leitnantu Onodu. Pārējie divi biedri jau bija gājuši bojā apšaudēs ar vietējiem filipīniešu zemniekiem, jo, kā kārtīgi diversanti ienaidnieka džungļos, karavīri nodedzināja vairākas vietējo iedzīvotāju rīsu ražas. Tas, protams, izraisīja pamatīgas vietējo dusmas, un japāņu karavīri dabūja trūkties. 1974. gada pavasarī Onodu nejauši satika japāņu pētnieks un ceļotājs Norio Suzuki, kurš bija devies Filipīnas džungļos uz labu laimi meklēt pazudušos karavīrus.
Tev patiks šie raksti
