Daudzi no jaunās paaudzes mūsdienas to pat nezina, vai, ja ir dzirdējuši, tad tikai nedaudz. Tomēr tālajā 1986. gada 26. aprīlī notika viena no Pasaules vēsturē bīstamākajām katastrofām, kura varēja beigties vēl baisāk, ja ne trīs vīru varonība un drosme. Runa ir par Černobiļas katastrofu. Šīs katastrofas seku likvidēšanā piedalījās daudzi varoņi, kuriem esam pateicību parādā, tomēr šoreiz par 3 vīriem, kurus mūsdienās daudzi ir aizmirsuši… Lai arī viņiem, visticamāk, esam pateicību parādā arī par savām dzīvībām.
Ja nebūtu šo 3 varoņu, kas riskēja Černobiļas katastrofā, glābjot visus mūs...14
Bet par visu pēc kārtas…
Liktenīgajā datumā darbinieki veica sistēmu testu, kas izraisīja divus sprādzienus un ugunsgrēku vienā no četriem kodolreaktoriem. Reaktors izkusa, un izraisītā katastrofa bija vistraģiskākais atomelektrostacijas negadījums vēsturē, gan izmaksu, gan cietušo ziņā.
Sprādziens radīja 400 reižu lielāku radiāciju nekā atombumba, kas eksplodēja virs Hirosimas, ietekmējot Ukrainu, Baltkrieviju, Krieviju, Poliju un Baltijas valstis. Desmitiem cilvēku nomira tūlīt, un pēc tam vēl tūkstošiem citu. Simtiem tūkstošu cilvēku dzīvības tika apdraudētas. Eksperti saka, ka nāve no saindēšanās ar radiāciju var iestāties pat 30 gadus pēc katastrofas.
Černobiļas katastrofa bija vārdos neizsakāma. Bet bez triju cilvēku pūlēm un upurēšanās tā būtu bijusi visu laiku šausminošākā katastrofa.
Cīņa pret otro sprādzienu
Tikai piecas dienas pēc sprādziena, 1. maijā, padomju varas iestādes Černobiļā paziņoja satriecošu atklājumu: eksplodējušā reaktora kodols joprojām kūst. Kodols saturēja 185 tonnas kodolmateriālu, turklāt kodolreakcija turpinājās satraucošā ātrumā.
Zem šī 185 tonnu kūstošā kodolmateriāla atradās miljoniem tonnu liels ūdens baseins. Ūdens tika izmantots kā dzesēšanas šķidrums elektrostacijai, un vienīgā lieta starp kūstošo reaktora kodolu un ūdeni bija bieza betona plātne. Kūstošais kodols lēnām dedzināja šo plāksni, tuvojoties ūdenim izkausētā radioaktīvā metāla plūsmā.
Černobiļas trijnieks
Padomju varas iestādes izskaidroja gaidāmā otrā sprādziena iespējamību, plānu to apturēt un sekas: nenovēršamu nāvi saindējoties ar radioaktīvo starojumu.
Trīs vīrieši devās uz priekšu.
Trīs vīri brīvprātīgi piekrita šai misijai, zinot, ka tā, iespējams, būtu pēdējā lieta, ko viņi paveiks. Starp viņiem bija vecākais inženieris, vidēja līmeņa inženieris un maiņas vadītājs. Maiņas vadītāja uzdevums bija noturēt zemūdens lampu, lai divi pārējie inženieri varētu identificēt vārstus, kurus nepieciešams atvērt.
Nākamajā dienā Černobiļas trijnieks bija aprīkots un ienira nāvējošajā baseinā.
Baseins bija pilnīgi tumšs, un maiņas vadītāja turētā niršanas gaisma bija vāja un periodiski mirgoja.
Meklējumi tumšajā ūdens baseinā bija bez rezultātiem. Nirēji vēlējās pēc iespējas ātrāk izkļūt no radioaktīvās peldes: katru minūti, ko viņi pavadīja baseinā, izotopi brīvi izpostīja viņu ķermeņus. Bet viņi vēl nebija atraduši un atvēruši aizplūdes vārstus. Tāpēc viņi turpināja meklēt, lai gan niršanas gaisma jebkurā brīdī varēja nodzist pavisam, atstājot trīs vīrus pilnīgā tumsā.
Pēdējā brīdī gaismas stariem izgaismojot cauruli, gaisma pazuda pavisam. Bet abi inženieri paspēja pamanīt caurules. Viņi zināja, ka tās noveda pie vārstiem, kurus viņi tik ļoti meklēja.
Trīs nirēji peldēja tumsā, kur viņi bija redzējuši cauruli. Viņi to satvēra, turoties roku rokā. Nebija gaismas. Nebija aizsardzības pret radioaktīvo jonizāciju, kas iznīcināja viņu ķermeni. Bet tur, tumsā, bija divi vārtu vārsti, kas ļautu izglābt miljonus.
Ja šis drosmīgais trijnieks nebūtu ieniris un iztukšojis baseinu, otrais sprādziens būtu pilnībā mainījis vēsturi, un būtu prasījis miljoniem cilvēku upuru un ietekmējis vēl simtiem tūkstošiem citu.
Ūdenslīdēji atvēra vārtus, un ūdens sāka plūst laukā. Baseins strauji iztecēja.
Kad šie trīs vīri uznira, viņu darbs bija pabeigts. Darbinieki un karavīri viņus uztvēra kā varoņus, kuri viņi patiešām arī bija. Ziņojumi saka, ka vīrieši burtiski lēkāja aiz prieka.
Nākamajā dienā visi 5 miljoni galonu radioaktīvā ūdens izplūda no reaktora 4. Līdz tam laikam, kad kūstošais kodols izlauza ceļu līdz baseinam, ūdens bija jau aiztecējis. Otra sprādziena nebija.
Analītiķi, kas pēc šīs niršanas operācijas izvērtēja rezultātu, nonāca pie vienota un neapstrīdama slēdziena: ja trio nebūtu ieniris un iztukšojis baseinu, būtu mainījusies visa vēstures gaita un tvaika eksplozija būtu prasījusi milzīgu upuru skaitu un ietekmējusi miljonus.
Trīs vīri izglāba tūkstošiem dzīvību.
Dažu dienu laikā šie trīs vīri sāka piedzīvot neizbēgamus un nepārprotamus simptomus: radiācija darīja savu. Dažu nedēļu laikā visi trīs bija miruši.
Viņi tika apglabāti svina zārkos, vāki tika lodēti un bija slēgti. Pat pēc nāves viņu ķermeņi bija piesātināti ar radioaktivitāti.
Daudzi varoņi ir darījuši lielus darbus citu labā, neskatoties uz nelielu izdzīvošanas iespēju. Bet šie trīs cilvēki zināja, ka viņiem nav iespēju izdzīvot. Viņi raudzījās ūdens baseinā, kas patiesībā bija nāves baseins. Un viņi ienira.
Man žēl viņu! Mēs te nebūtu un nelasītu šo rakstu, tikai dēļ viņiem mēs te elpojam un dzīvojam, tāpēc pasērojam uz šīm dažām minūtēm un atceramies viņus