Stambulai ir sava skaņa, garša un smarža. Šī miljonu pilsēta neatstāj vienaldzīgu. Lai to patiešām izgaršotu, ar vienu reizi vien nepietiks. Tiem, kam tā iepatīkas, ir gatavi braukt atkal un atkal. Tā kā sevi noteikti varu pieskaitīt pie tiem, kam ļoti patīk Stambula, es tur viesojos jau vairākas reizes. Stambula ir cita pasaule un to nevar salīdzināt ar Turcijas kūrortiem. Tādēļ, pirmajam ceļojumam ideāli būtu doties garajā nedēļas nogalē, kas labi sakrīt ar piedāvātajiem lidojumiem no Rīgas. Viesnīcu cenas lielpilsētā ir draudzīgas, tādēļ, četru vai piecu dienu ceļojums ar tik daudz iespaidiem, ko var sniegt Stambula, līdzināsies kārtīgam atvaļinājumam.
Kur dzīvot Stambulā?
Stambulā, līdzīgi kā dažās citās pilsētās, ir būtiski, kurā daļā izvēlēties viesnīcu. Pilsēta nosacīti ir sadalīta 2 daļās – jaunajā un vēsturiskajā. Attiecīgi, tiem, kas vēlas vairāk laika veltīt dažādu mošeju, piļu un lielā tirgus apskatei, vajadzētu apmesties vēsturiskajā daļā – Sultanahmet. Taču tiem, kas vēlas baudīt nakts dzīvi un iepirkties, jaunajā. Lai gan abas daļas atrodas tikai dažu kilometru attālumā viena no otras un tādam kārtīgam staigātājam tas ir nieks, tomēr pret vakaru, kad nostaigāti jau desmiti kilometru, tajā visā zināma ērtība ir. Arī emocionāli, manuprāt, dzīvošana vienā vai otrā daļā ir atšķirīga. Satiksme pilsētā ir ļoti ērta un loģiska – tādēļ pārvietošanās starp veco un jauno pilsētu ir ātra, izmantojot tramvaju, metro vai taxi. Taču man vislabāk patīk iet ar kājām, kopā ar manu neatņemamo ceļabiedru Tom Tom, kas palīdz orientēties svešās pilsētās, pasakot, cik ilgu laiku aizņemtu viena vai cita galamērķa sasniegšana ar auto un kājām.
Turcijas virzība uz Eiropu jau 1928. gadā
Manuprāt, Stambulas apskati būtu jāsāk no vēsturiskās daļas. Kaut vai tā vienkārši, klīstot pa ielām un sajūtot, ar ko elpo pilsēta. Iejūkot pūlī, šaurajās ieliņās turpat pie Bosforas līča un ieklausoties mošeju saucienā uz lūgšanu – tā ir garša, kas man ir iespiedusies atmiņā visvairāk.
Domāju, ka Stambula ir tāds kā pirmais pieturas punkts, lai dotos izpētīt šo pasaules daļu. Tā ir gana austrumnieciska, ja ienirstam tirgus rajonā un gana moderna un eiropeiska, ja nokļūstam debesskrāpju rajonā. Pati pilsēta ir kā Turcijas spogulis, kur daļa valsts iedzīvotāju dzīvo saskaņā ar senajām tradīcijām, liekot sievietēm aizklāt sejas, valkāt melnās drēbes un pakļauties – un tā ir jaunā un modernā sabiedrība, kas domā par iekļaušanos Eiropā. Raugoties pagājušā gadsimta vēsturē, jau 1928. gadā Turcija iezīmēja savu ceļu it kā uz rietumiem, pieņemot, ka rakstība būs ar latīņu alfabēta burtiem.
Obligātā programma, kas jāredz Sultanahmet daļā
Kaut kā tā sagadījās, ka katru reizi Stambulā viesojos laikā, kad Rīgā bija gana vēss, tāpēc mana pilsētas izbaudīšana ik dienu sākās ar lielu prieku par sauli, kas sildīja krietni vairāk kā mājās. Tāpēc nesteidzīga pasēdēšana parkā pie Zilās mošejas un apkārtējo vērošana, varētu būt gan labs dienas iesākums, gan atelpas brīdis, apskatot mošejas un pilis. Vēsturisko daļu noteikti ir vērts apmeklēt kopā ar gidu, lai gūtu ieskatu Turcijas vēsturē un reliģijā, kas, iespējams, pat palīdzētu labāk izprastu šo valsti. Turcijas vēsture ir ļoti bagāta – Osmaņu impērija, kas sevī ietvēra romiešu un islama tradīcijas, ilgus gadsimtus ir valdījusi pār lielām teritorijām, tādejādi, veidojot savu kultūru, ietekmējoties no citām. Un tieši šis sajaukums un bagātība ir tas, ko man gribējās izjust un saprast visvairāk.
Hagia Sophia ir mošeja ar senu vēsturi, celta mūsu ēras sākumā, un kopš 1935. gada ir muzejs, kurā tikai pirms trim gadiem ir iekārtota arī lūgšanu istaba. Lai izjustu un saprastu, ko nozīmē lūgšanas, uz kurām 6 reizes dienā noteiktos dienas laikos aicina minaretu skaļruņi, ir jādodas uz Zilo mošeju. Mošejā var iekļūt gan pa centrālo ieeju, gan sānu daļu, kurā atrodas vairāki ūdens krāni, kurus vietējie izmanto, lai pirms lūgšanas nomazgātu seju un kājas. Ieejot mošejā, āra apavi ir jāatstāj ārpusē maisiņā, jo mošejas iekštelpas ir klātas ar paklājiem. Ir grūti aprakstīt to majestātiskumu, bagātību un īpašās sajūtas, kas rodas aplūkojot Zilo mošeju, tas ir jāizbauda.
Ja abas iepriekšminētās mošejas liecina par reliģisko dzīvi senatnē, tad Topkapi pils par sadzīvi, kā valdnieki tur dzīvojuši 400 gadus simtos istabu kopā ar savām konkubīnēm, sievām, bērniem un kalpotājiem. Tā kā pils atrodas kalnā, no tās dārziem un terasēm paveras skaists skats uz līci un pilsētu. Atelpu pēc pils apmeklējuma var rast Gülhane parkā, kas kādreiz bija atvērts tikai pils apmeklētājiem, bet tagad ir pieejams visiem jaukām pastaigām, mielojoties ar svaigi ceptiem kastaņiem, kurus var nopirkt pie pils vārtiem.
Lielajā tirgū (Grand Bazar) var viegli apmaldīties
Lai nebūtu par daudz reliģijas un vēstures, atelpai var doties uz turpat – pāri ielai esošo Lielo tirgu. Tas senajā pilsētas daļā aizņem patiešām lielu platību. Daļa no tirgus, kas atrodas zem jumta senā ēkā, kurā var nopirkt, sākot no skaistiem nacionāliem traukiem, tērpiem, lakatiem austrumu dejām, somiņām, zelta izstrādājumiem, kurpēm, mūzikas diskiem un ko vien var iedomāties, līdz pat gardām pusdienām nelielā pankūku kafejnīcā, kur galvenokārt ēd vietējie. Nevarētu teikt, ka šajā daļā iepērkas vien tūristi, taču Grand Bazar to ir daudz. Patiešām aizraujoties, aplūkojot preču klāstu, ir viegli apmaldīties, ja esiet tur pirmo reizi. Tirgum ir vairākas izejas, kas ved uz dažādām senās pilsētas daļām. Vairākas no tām ļauj turpināt tirgus apskati, jo arī ārpus senās ēkas ir mūsu centrāltirgum līdzīgas bodītes, kurās iepērkas Stambulas nabadzīgākie iedzīvotāji. Lielajā tirgū var iegādāties gardus sierus, ko var aizvest mājās, kā arī žāvētos augļus, riekstus un garšvielas. Ja ēdamlietām cenas ir noteiktas un tās var nopirkt pat tie, kam nepatīk kaulēties, tad pie pārējiem pirkumiem gan var tikt kaulējoties. Tirgotāji labprāt nosauc cenu, kas ir vismaz par 50% dārgāka, nekā tā, par kuru tie ir gatavi to pārdot.
Pāri tiltam
Par vecās pilsētas vārtiem var uzskatīt Galata tiltu, kas savieno abas pilsētas daļas. Taču tas nav vienkārši tilts – uz tā var pavadīt pat vairākas stundas. Tilta gājēju daļu ir aizņēmuši desmitiem makšķernieku, kas ikdienas tur ķer zivis. Nevarētu teikt, ka bez rezultāta. Makšķernieka spainīšos pēc dažu stundu darba iegulst ne viena vien zivs. Tilta apakšā abās pusēs ir iekārtoti vairāki desmiti krodziņu, kas piedāvā nobaudīt kādu dzērienu, raugoties uz Bosforas līci un kuģīšiem, kas no turpat esošās piestātnes vizina gan vietējos, gan tūristus. Tā kā zem tilta esošie restorāni tur pat vien kūpina klientu pasūtītās zivis, tad iešana gar tiem var padarīt vāju ikvienu, kam garšo, piemēram, tikko kūpinātas reņģītes. Tiem, kas vēlas apskatīt, kādas zivis ir nopērkamas Stambulā, var iegriezties zivju tirgū, kas atrodas pie paša tilta upes malā jaunajā pilsētas daļā.
Nonākot pāri tiltam, ir divas iespējas, kurp doties – uz pazemes tramvaju, lai nonāktu Taksim rajonā, kur atrodas jau jaunā pilsēta ar veikaliem, kafejnīcām mūsdienu izpratnē, vai, turpināt pastaigu paralēli Bosforas līcim caur Kabatas rajonu virzienā uz lielo tiltu – Ortakoy rajonu.
Dolmabače pils dārgumi
Pavisam atšķirīga no Topkapi pils ir Dolmabače – daudz eiropeiskāka – celta rokoko un baroka stilā. Savā ziņā tā varētu līdzināties Versaļai Francijā. Dolmabačes pili ir vērts skatīt ne tikai no ārpuses, lai izstaigātu kopto dārzu, redzētu godasardzi un skaistu skatu uz Bosforas līci, taču arī pils dārgumi ir tā vērti, lai pusotru stundu tur pavadītu kopā ar gidu, bez kā pils apskate nav iespējama. Greznība un izsmalcinātība – tie ir pils raksturlielumi. Lai gan pati esmu gana skeptiska pret skaistajām un saķemmētajām pilīm, kas daudz neatšķiras viena no otras, taču ekskursijas pēdējā zāle Dolmabače pilī pat mani neatstāja vienaldzīgu. Tiem, kas vēlas apskatīt pili, ir noteikti jāpārliecinās par darbalaiku, jo pils nav atvērta katru dienu un pēdējie apmeklētāji tur tiek ielaisti plkst. 15.
