1845. gadā Īrijas galveno pārtikas produktu - kartupeļus - skāra nepazīstama slimība. Tie sapuva uz lauka nenovākti. Turpmāko gadu laikā īri cieta nepieredzētu badu. Izmisumā cilvēki ēda suņus un zāli. Kamēr politiķi cerēja, ka problēma atrisināsies pati no sevis, aptuveni miljons īru mira no bada, vēl vairāk emigrēja uz Ameriku.
Nelaimi izraisīja tolaik nezināma sēnīte phytophthora infestans, kura 1845. gadā strauji iznīcināja kartupeļu ražu un neatkāpās vēl vairākus gadus pēc tam. Tautā šo ligu nodēvēja par kartupeļu mēri. Lakstu slimību, kura pamazām izraisa bumbuļu puvi, zemnieki vispirms atklāja Amerikā. Domājams, ka Eiropā sērga nokļuva ar tvaikoņiem, kas nomainīja pirms tam pāri okeānam kursējošos buriniekus. Ar tiem brauciens bija mēnešiem garš un - galvenais - auksts, kas augu slimības pieveica. Tvaikoņu ogļu krāsnis bīstamajai sēnītei bija kā radītas. Slimība uzbruka vairākām Eiropas zemēm, taču tikai Īrijā izraisīja īstu katastrofu. Daļēji valsts vēsā un mitrā klimata dēļ, bet daļēji tāpēc, ka kartupeļi Īrijai bija tikpat kā vienīgais lauksaimniecības produkts. Vairumam zemnieku tupeņi bija svarīgākais iztikas avots. Aplēses liecina, ka ģimene ar četriem bērniem varēja apēst aptuveni septiņus kilogramus kartupeļu dienā.
Mūsdienu vēsturnieki lēš, ka bads Īrijā pieņēma tik katastrofālus apmērus galvenokārt tāpēc, ka Lielbritānijas politiķi liktenīgā kārtā pilnīgi neorientējās Īrijas ekonomikā. Viņi paļāvās uz tā dēvēto laissez-faire, ko varētu tulkot kā neiejaukšanās politiku. Britu politiķi tādus tirgus faktorus kā resursi, pieprasījums uzskatīja par dabiskiem un pašregulējošiem spēkiem. Vini cerēja, ka iztikas līdzekļu trūkums radīs situāciju, kurā enerģiskākie tirgotāji peļņas gūšanas nolūkos sāks importēt tirgū citu pārtiku. Tādējādi pieprasījumu apmierinātu, pārtikas cenas kristos un galdā atkal parādītos ēdiens. Taču šī augsti attīstītās un industrializētās Lielbritānijas pieredze mazatīstītajai Īrijai nederēja. Divas trešdaļas valsts iedzīvotāju bija zemnieki. Te tikpat kā nebija rūpniecības un trūka tirgotāju ar vērā ņemamu kapitālu, lai varētu importēt lielu pārtikas daudzumu. Nauda Īrijā bija teju abstrakts jēdziens - cilvēki apģērbus, darbarīkus un citas nepieciešamās lietas lielākoties iemainīja tieši pret kartupeļiem. Tā bija īsta nacionālā valūta. Daļa īru ar grutībām spēja noteikt dažādo monētu vērtību. Mūsdienās ir skaidrs, ka vairāku gadu posts lielā mērā bija likumsakarīgs līdzšinējā saimniekošanas modeļa rezultāts. Turklāt to veicināja tādi apstākļi kā salas pārapdzīvotība, neapdomīgs labības eksports, neveiksmīga zvejniecība.
Kartupeļi Eiropā parādījās 16. gadsimta sākumā - tos atveda no Dienvidamerikas. Tas bija laiks, kad pirmie jaunu zemju iekarotāji atgriezās mājās Eiropā ar eksotiskiem ieguvumiem, it īpaši ar jauniem kultūraugiem. Kartupeļi par ļoti populāru pārtikas produktu kļuva vienīgi Īrijā. Pēdējo gadsimtu laikā iedzīvotāju skaits šajā zemē bija pieaudzis līdz astoņiem miljoniem cilvēku. Lielākā daļa dzīvoja akmens un māla būdelēs ar noblietētu zemi grīdas vietā. Lai gan ģimenes bija lielas, badu lielākoties neviens necieta, jo tieši kartupeli te nospēlēja galveno lomu. Visbiežāk pat nabadzīgākie savos nelielajos zemes pleķīšos spēja izaudzēt tik daudz tupeņu, lai varētu uzturēt lielu saimi. Piemēram, zemnieks ar trim dēliem savu zemes gabalu sadalīja dēlu starpā. Kad galveno pārtikas produktu skāra slimība, sākās katastrofa. Krīzi padziļināja fakts, ka vairums zemnieku apstrādāja zemi, kura piederēja britiem vai viņu atbalstītājiem. Salas kolonizatori regulāri atalgoja savus uzticamākos piekritējus ar īpašumiem un zemi. Retos gadījumos īri par atņemto saņēma kompensāciju - visbiežāk sliktāku zemi nomaļos apgabalos. 1845. gadā īriem piederēja tikai aptuveni pieci procenti Īrijas zemes. Mazās saimniecības bija neefektīvas un lielajiem zemes īpašniekiem neizdevīgas. Tomēr pilnīgi bez iemesla zemniekus izlikt no mājām viņi nevarēja. Tā kā nomas maksa visbiežāk bija noteikta kartupeļus, tad 1845. gada nelaime zemju īpašniekiem bija izdevīga. Kartupeļi sapuva, nemaksātājus varēja patriekt, bet viņu nevajadzīgās būdas nojaukt. Dažu zemju īpašnieki saviem nomniekiem uzdāvināja vienvirziena biļeti uz Ameriku. Tā bija lēta dāvana, jo britu varas iestādes bija parūpējušās par tik lētām brauciena cenām, ka pat nabadzīgākie varēja bada vietā izvēlēties ceļu uz Kanādu vai ASV.
Jauniegūtos plašumus zemju īpašnieki gribēja izmantot labības audzēšanai - tolaik tā bija pieprasīta eksporta prece. Arī daļa zemnieku audzēja labību, taču viņi visbiežāk izaudzēto pārdeva ārzemniekiem, kuri par to maksāja augstāku cenu, nekā spēja samaksāt vietējie. Vēsturnieki ir izpētījuši, ka Lielā bada laikā Īrijas zemnieki uzaudzēja pietiekami daudz labības, lai ar to varētu apgādāt Īriju. Taču saskaņā ar pieminēto britu neiejaukšanās politiku labības eksports netika pārtraukts arī vislielākā izmisuma gados. Reizēm jautā, kāpēc īri nevarēja sevi nodrošināt ar zvejniecību. Par nelaimi, šis nozares attīstību ierobežoja Atlantijas mainīgie laikapstākļi un stāvie Īrijas krasti, kuros trūka dabisko ostu. Zemnieku īpašumā bija arī vistas, cūkas un govis, taču nelielā skaitā, un drīz vien visi dzīvnieki bija apēsti. Posta vēlākajos gados par ēdamo kļuva arī suņi, kuri ātri vien iemācījās turēties pa gabalu no cilvēkiem.
Laika gaitā ir pierakstīti vairāki aizkustinoši aculiecinieku stāsti par bada šausmām, kas sākās 1845. gadā un turpinājās vairākus gadus. 1846. gadā uz Īriju kopā ar pieciem ierēdņiem devās Korkas miertiesnesis Nikolass Kamins. Kad miertiesnesis atgriezās mājās, viņš uzrakstīja aizskustinošu vēstuli īru augstmanim hercogam Vellingtonam, kuram bija liela politiskā ietekme Lielbritānijā. Vēstules kopiju Kamins nosūtīja laikrakstam "The Times". "Es iegāju dažās mājās, un ainas, par kuru liecinieku es tur kļuvu, bija tik šaušalīgas, ka tās gandrīz nav iespējams aprakstīt vārdiem. Pirmajā mājā es redzēju sešus izbadējušos, ģindeņiem līdzīgus cilvēkus, kuri, pēc visa spriežot, bija miruši. Vini, čokurā sarāvušies, gulēja stūrī uz netīriem salmiem, apsegušies ar kaut ko izdilušam zirgu deķim līdzīgu, kas tikko nosedza viņu kailās kājas. Šausmu pārņemts, es piegāju tuvāk un izdzirdēju neskanīgu vaidu. Es sapratu, ka viņi ir dzīvi un guļ smagā drudzī. Tur bija četri bērni, sieviete un kāds radījums, kas kādreiz bijis vīrietis. Sīkāk aprakstīt redzēto ir gluži neiespējami. Drīz vien mani ielenca 200 ģindeņiem līdzīgu cilvēku no visas apkaimes. Es joprojām dzirdu ausīs skanam viņu šausmīgās gaudas." Citi stāstīja par cilvēkiem, kuri dzīvoja grāvmalēs un ēda zāli, puķu sīpolus un nātres, viņu mutes no zemes ēšanas un augu sulām bija brūngani zaļas. Piekrastē biezā slānī auga jūraszāles, bet arī tās drīz vien bija apēstas.
Īru mājas pamazām pārvērtās par savdabīgiem ģimenes kapiem. Nomirt badā bija kauna lieta. Kāds aculiecinieka stāsts vēsta par būdu, kurā atrasts jau sadalījies tēva līķis, velāk nomirušu bērnu mirstīgās atliekas un mātes līķis, kura, visticamāk mirusi pēdējā. Viņas rokās atrasta atslēga. Ar pēdējiem spēkiem mājas saimniece bija aizslēgusi durvis, lai izvairītos no ziņkārīgajiem. Labākajā gadījumā dzīvi palikušie vienkāršo būdiņu nojauca uz mirušo galvām, kuri nereti gulēja cieši piespiedušies cits citam, lai sniegtu siltumu pēdējos dzīves mirkļos. Citvit līķi satrūdēja nepamanīti vai arī bija iemesti kādā grāvī un pārklāti ar nedzēstiem kaļķiem, kā mēdza rīkoties epidēmiju laikā. Sausais kaļķis sadalīja līķi, tādējādi ierobežojot iespējamo infekcijas izplatīšanos. Pazaudējuši savus no lielajiem zemju īpašniekiem nomātos laukus un jumtu virs galvas, desmitiem tūkstoši zemnieku devās uz tuvējām pilsētām ubagot. Tie, kuriem palaimējās, dabūja vietu nabagmājā. Taču tādu bija pavisam neliela daļa. Īsā laikā visi patvērumi bija pārpildīti, un arī pilsētās sāka trūkt pārtikas. Daļa ģimeņu apmetās uz dzīvi alās, kur turpināja cīnīties ar badu un slimībām. Badacietēju ķermeņi nepietiekama uztura dēļ un vitamīnu trūkuma dēļ pārklājās ar melniem plankumiem, daudzus mocīja tīfs, caureja un dizentērija. Īpaši smagi īrus skāra holera. To dēvēja arī par ceļa drudzi, jo nereti grāvjos gulēja desmitiem pamestu līķu. Mirušie, izkāmējušie ķermeņi gandrīz vienmēr bija kaili, jo cilvēki, meklēdami pēdējo glābiņu, bija pārdevuši vai ieķīlājuši savas drēbes.
Cīņā ar bada izraisīto katastrofu iesaistījās arī kristīgās palīdzības organizācijas. Daudzviet atvēra zupas virtuves, amerikāņu misionāri un bagati īru izcelsmes labdari gādāja par pārtikas sūtījumiem un mēģināja panākt, lai britu valdību sāktu rīkoties. Pagāja krietns laiks, līdz Lielbritānijas valdība saprata, cik liels trūkums valda Īrijā. Taču arī tad viņi ilgi vilcinājās rīkoties aktīvi. Valdības oficiālajos paziņojumos bija uzsvērts, ka nevienam īram nebūs jāmirst badā kartupeļu mēra laikā. Taču reāli darbi šiem ziņojumiem nesekoja. Politiskajās aprindās notiekošo visspilgtāk 1848. gadā aprakstīja pazīstamais britu ekonomists Viljams Naso. Viņš izrādīja vilšanos, ka Lielais bads nenoregulēja pārapdzīvotību Īrijā. Saskaņā ar ekonomista pārliecību būtu jānomirst krietni vairāk īriem, lai pārtikas ražošana un iedzīvotāju skaits beidzot būtu līdzsvarā: "Diemžēl izskatās, ka no bada nomirs viens miljons īru, un ar to nepietiek, lai radītu līdzsvaru ekonomiskajos apstākļos," rakstīja Naso. Lielbritānijas varas iestāžu politiku Īrijā ietekmēja arī protestantiskajos britos dziļi iesakņojies nicinājums pret katoļticīgajiem īriem - "zemāk stāvošu un nepateicīgu tautu". Īri neskaitamas reizes bija sacēlušies pret britu militāro, ekonomisko un, kas ir ne mazāk svarīgi, reliģisko despotismu. Zināmos periodos katoļi tika aktīvi vajāti, bet katoļu priesteri - pat nogalināti.
Tomēr pamazām priesteru, ārstu , ierēdņu, kristīgo organizāciju pārstāvju sūtītās vēstules ar šausminošiem Īrijas situācijas aprakstiem sasniedza politiķu rakstāmgaldus Londonā. Viens no sūtījumiem bija amerikāņu misionāres Eisnatas Nikolsones vēstule, kurā viņa aprakstīja kādas Īrijas rietumu krasta salas apmeklējumu. Nikolsone bija devusies uz turieni kopā ar grupu cilvēku, kuri darbojās nabadzības novēršanas jomā. Sieviete rakstīja: "Pirmais, kas pievērsa manu uzmanību, bija klusums. Visapkārt nebija redzama, ne dzirdama kāda dzīva radība, izņemot dažus suņus, kuri nepavisam nelīdzinājās tiem, kādus es agrāk biju redzējusi nabadzīgo mitekļos. Es vaicāju pārējiem kāpēc suni bija tik apvēlušies un ar tik spožu spalvu, ja salas iedzīvotājiem pašiem trūka ēdiena, ar ko remdēt izsalkumu?
Ne visi gaidīja, kamēr suņi apskrubinās viņu kauliņus. Tie, kuriem pietika spēka, ar tvaikoņiem devās pāri Atlantijas okeānam uz Ameriku vai šķērsoja Īrijas jūru Liverpūles un Glāzgovas virzienā. Tie bija miljoni, kuri pameta valsti, cerībā izbēgt no bada nāves. Amerikāņu politiķi šo kustību pāri Atlantijai iesauca par britu apzināti veicināto nabagu eksportu. Savukārt Lielbritānijas politiķi baidījās, ka izsalkušie ļaudis sacelsies. Patiesībā, šīs bažas lieku reizi apliecināja, cik ļoti briti nebija iedziļinājušies Īrijas situācijā. Kad kādā brīdī neliela grupiņa aktīvistu patiesi mēģināja noorganizēt dumpi, zemnieki jau bija tik tuvu bada nāvei, ka viņiem vairs nebija spēka protestēt.
Visbeidzot Lielbritānijas valdībā tomēr izskanēja priekšlikums sniegt īriem palīdzību. Tiesa, pārtikas sūtījumi bija pretrunā ar valsts kopējo nostāju: lai nopelnītu ēdienu, ir jāstrādā. Valdības ideja - jāliek īriem strādāt sabiedrības labā, piemēram, būvēt ceļus un rakt grāvjus. Lielbritānijas varas pārstāvji domāja - ja zemnieki, strādājot pie ceļu būves, nopelnīs naudu, viņi gribēs pirkt pārtikas preces. Pieprasījums iedvesīs tirgū dzīvību, palielināsies imports, un tādējādi bads drīz vien būs novērsts. Izmisušie zemnieki nekavējās atsaukties uz darba piedāvājumiem. Tie bija simti tūkstoši, kuri pieteicās izcirst bruģakmeņus vai rakt grāvjus. Ar tādu masu valdība nebija rēķinājusies, tas bija pārāk daudz, lai visiem pietiktu darāmā. Tomēr, baidoties no tautas nemieriem, ierēdņi darbā pierakstīja visus. Drīz vien ceļi bija pārpildīti izmisušiem, lielākoties slimiem vīriem, no kuriem daudzi smago slodzi neizturēja un nomira. Apmulsušie britu uzņēmēji zaudēja kontroli pār šo situāciju un deva rīkojumus būvēt arī ceļus, kuri īstenībā nekur neveda. Tautā tos iedēvēja par kukurūzas ceļiem, jo strādnieki lielāko daļu algas saņēma smalki maltos kukurūzas miltos. Bada problēmas šis plāns, protams, neatrisināja. Par dienas darbu strādnieks saņēma tikai tik daudz kukurūzas miltu, lai varētu paēst pats, bet ne pabarot ģimeni. Savukārt skaidrā naudā izmaksātā daļa bija pārāk niecīga, lai nopirktu citus pārtikas produktus. Bada dēļ to cenas bija cēlušās.
Kartupeļu puve pamazām sāka pamest Īrijas laukus tikai 1850. gadā. Lielākā daļa ražas pret postošo sēnīti bija kļuvusi imūna. Aizvadīto piecu gadu laikā iedzīvotāju skaits bija sarucis uz pusi.
Nabga īri no angļiem cieta tā pat kā mēs no krievu okupantiem!Tikai latviešiem bija stiprāks mugurkauls un mēs atšķirībā no īriem saglabājām savu valodu!!!Latvijā 1922 gada - varbūt par gadu kļūdos, bet arī bija lietavas un nebija ne kartupeļu ne graudu ražas. Grūti laiki bijuši viss ticis vests no ārzemēm.
