Atradu sen senu vecu grāmatu par V.I. Ļeniņu, par viņa bērnības un skolas gadiem dzīvesstāsts. Grāmatu rakstījusi Anna Uļjanova.
I nodaļa
Mūsu vadonis Vladimirs Iļjičš Uļjanovs (Ļeņins) dzimis 1870. gada 10. (22.) aprīlī pie Voldas Simbrskā, kas tagad viņam par godu pārdēvēta par Uļjanovsku.
Vladimira Iļjiča tēvs Iļja Nikolajevičš tolaik strādāja par Simbriskas Guberņa tautskolu inspektoru. Viņš bija cēlies no vienkāršākajiem ļaudīm, agri zaudējis tēvu, un tikai vecākajam brālim palīdzot ar lielām pūlēm ieguvis izglītību. Beidzot unviersitāti, viņš vispirms strādāja par skolotāju Penzā un Nižņijnvogorodā. Skolēni viņu ļoti mīlēja, jo viņš savus audzēkņus nekad mesodīja, nekad nesūdzējies par tiem direktoram, pacietīgi un ļoti saprotami izskaidroja mācības, un svētdienās bez maksas palīdzēja tiem, kam mājās neviens nevarēja paskaidrot. Viņa bijušie skolēni allaž ar mīlestību un pateicību atcerējās savu skolotāju. Simbirskā viņš centās iekārtot pēc iespējas vairāk skolu un trūcīgo ļaužu un zemnieku bērniem un, netaupīdams, ne darba, ne spēka, sevi nemaz nesaudzēdams, jebkuros laikapstākļosbraukāja pa guberņu.
Vladimira Iļjiča māte Marija Aleksandrovna bija ārsta meita. Savas jaunības lielāko daļu viņa bija nodzīvojusi uz laukiem, kur zemnieki viņu ļoti mīlēja. Viņa bija laba mūziķe, teicami pārzināja mūzikas literatūru, prata valodas- franču vācu un angļu- un mācīja bērniem gan mūziku, gan valodas.
Marijai Aleksandrovnai nepatika plaša sabiedrība un izpriecas, viņa gandrīz visu laiku pavadīja mājās kopā ar bērniem, kas māti ļoti mīlēja un cienīja.
Ja viņa rāmā, laipnā balsī bērniem kaut ko aizrādīja, tie tūdaļ paklausīja. Arī Iļja Nikolajevičs savus brīvos brīžus labprāt pavadīja ģimenē, nodarbojās ar bērniem, rotaļājās ar viņiem vai kaut ko stāstīja.
Ģimene, kurā uzauga Vladimirs Iļjičš, dzīvoja ļoti saticīgi. Volodja bija trešais bērns, ļoti trokšņains, žirgtām, jautrām, brūnām acīm.
Volodja un viņa pusotra gada jaunākā māsa Oļa bija ļoti ņipri un sprigani bērni. Viņiem patika trokšņainas rotaļas un skraidīšana. Šai ziņā sevišķi izcēlās Volodja, kas parasti izrīkoja māšeli. Viņš mēdza padzīt Oļu zem dīvāna un tad nokomandēt: "No dīvānapakšas laukā, soļos marš!".
Būdams allaž kustīgs un trokšņains, Volodja skaļi klaigāja arī uz kuģa, kur bija sapulcējusies visa ģimene lai brasuktu uz Kazaņas guberņu pavadīt vasaru laukos.
-Uztvaikoņa nedrīkst tik skaļi kliegt,- māmuļa viņam teica.
-Bet kuģis taču arī pats skaļi kliedz, - ne mirkli nevilcinādamies, tikpat skaļi atbildēja Volodja.
Ja kādreiz Volodja un Oļa sāka pārlieku draiskoties, tad māmuļa viņus aizveda nomierināties tēva kabinetā un nosēdināja ar vaskadrānu pārvilktā krēslā- "melnajā krēslā"-, kā to bija iesaukuši bērni. Par sodu viņiem vajadzēja te sēdēt tik ilgi, kamēr māte atļāva piecelties un atkal iet rotaļāties. Reiz "melnajā krēslā" bija nosēdināts Volodja. Māti kāds pasauca prom, un viņa par Voldoju piemirsa, bet tad attapusi, ka pārlieku ilgi nav dzirdama zēna balss, ielūkojās kabinetā. Volodja joprojām mierīgi sēdēja "melnajā krēslā", tikai bija cieši aizmidzis.
Ar rotaļlietām viņš spēlējās maz, vairāk tās lauza. Tā kā mēs vecākie bērni, centāmies viņam to neļaut, tad viņš dažkārt paslēpās no mums. Atceros, kādā dzimšanas dienā, kad aukle viņam uzdāvinājusi no papes masas kamanas ar trijjūgu, viņš ar jauno spēļu lietu kaut kur aizdomīgi nozuda. Sākām viņu meklēt un atradām aiz kādām durvīm. Viņš rāmi stāvēja un noņēmies virpināja zirga kājas, līdz tās cita pēc citas nokrita.
-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------
http://www.spoki.lv/profils/eriks9/">Mans profils
Paredzēta vēl 7 daļas, taču, tas viss atkarīgs no Jūsu atsaucības....
