Mēs zinām, ka 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta (vārdos dibināta) neatkarīga Latvijas valsts- Latvijas Republika , kura pēc smagiem un asiņainiem darbiem - uzvaras Brīvības cīņās jeb Neatkarības karā - 1920. gada vasarā kļuva par īstenību. Taču kā radās, veidojās un attīstījās ideja par Latvijas valsti - par to būs šis stāsts.
********
Pirmie Latvijas valsts idejiskie aizmetņi
100 gadus pirms Latvijas Republikas dibināšanas, šķiet, latviešiem pat vispārdrošākajos sapņos nerādījās neatkarīgas Latvijas valsts vīzijas, jo tolaik lauku latvieši faktiski bija vergi – beztiesīgi dzimtcilvēki jeb muižnieku kustamais īpašums. Arī latviešu zeme bija sadalīta trijās Krievijas impērijas provincēs- Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņās (Latgale).
Taču lielu pārmaiņu laiks Eiropā un arī latviešu zemē jau bija sācies - 1817. gadā dzimtbūšanas iekārta tika atcelta Kurzemes guberņā, 1819. gadā - Vidzemes guberņā, 1861. gadā - Latgalē. 19. gadsimta vidū un otrajā pusē Eiropā par nozīmīgu politisku spēku kļuva nacionālisms un ticība nacionālās valsts varenībai. Rietumu sabiedrības modernizācijas izsauktās lielās pārmaiņas saimnieciskajā, kultūras, izglītības un sabiedriskajā dzīvē, sākot no 19. gadsimta vidus, strauji aptvēra arī latviešu tautu.
18. gadsimta 50. - 60. gados nacionālās idejas latviešu tautā izplatīja jaunlatvieši - pirmie latviešu sabiedriskie darbinieki. Jaunlatviešu kustībā dzima Latvijas valsts idejas pirmie aizmetņi, veidojās latviešu tautas nacionālā pašapziņa, latvieši izvirzīja pieteikumu uz savu vietu apdzīvotās teritorijas pašpārvaldē. 60. – 80. gados jaunlatviešu ietekmē Kurzemes un Vidzemes laukos izvērsās tautiskā atmoda jeb pirmā latviešu nacionālā atmoda. Jaunlatvieši, īpaši Atis Kronvalds (1837 — 1875) jau 19. gs. 70. gadu sākumā sāka popularizēt atziņu, ka arī Latgale, kura bija iekļauta Vitebskas guberņā, ir neatņemama latviešu tautas apdzīvotā teritorija. Tomēr atmodas laikā neatkarīgas Latvijas ideja vēl netika izvirzīta.
Sociāldemokrāti izvirza ideju par suverēnu Latvijas valsti
19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā latviešu vidū ļoti populāras kļuva marksisma un sociāldemokrātijas idejas. Sociāldemokrātu vidū bija arī nacionāli noskaņoti latvieši, un daži no viņiem izvirzīja nacionālas autonomiskas Latvijas ideju demokrātiskas Krievijas sastāvā. Ievērojamākais no viņiem bija Miķelis Valters (1874 – 1968), kurš būdams trimdā Šveicē un Francijā, studēja tiesību un valsts zinātnes, un iepazina Rietumeiropas nacionālo valstu iekārtas. Vēsturē ir saglabājies nostāsts par to, ka 1900. gadā kādā Šveices krodziņā alus putās uz galda Miķelis Valters iezīmēja apvienotas Latvijas karti. Tieši viņš 1903. gadā avīzē "Proletāriets" kā pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks publiski izvirzīja suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību.
1905. gada sociālās un demokrātiskās revolūcijas laikā Latvijā, cita starpā arī publiskās saiešanās un presē tika izvirzītas un apspriestas apvienotas, nacionālas Latvijas idejas, tostarp, Latvijas tautskolotāju kongresā un pagastu delegātu kongresā. Latviešu sociāldemokratiskā savienība, kurā ļoti loma bija M.Valteram, izvirzīja ideju par vienotu autonomu Latviju: „Visa latviešu apdzīvotā zeme – Kurzeme, Dienvidu Vidzeme un Inflantija (Latgale) – apvienojama vienā pašvaldības apgabalā – Latvijā – ar pilnvarīgām pašnolemšanās tiesībām visā šī apgabala iekšējā dzīvē. (..) Latvijas pašnolemšanās tiesības izpaužas: a) ar viņas likumdošanu autonomijā, t.i. atsevišķa parlamenta darbībā un noteikšanā caur visiem Latvijas iedzīvotājiem; b) viņas izpildu rīcības patstāvībā jeb pārvaldības un tiesas autonomijā, t.i. amatvīru vēlēšanā un iestāžu uzraudzībā.”
1. pasaules karš veicina latviešu
nacionālo vienotību un sadarbību
Drīz pēc 1, pasaules kara sākuma, cīņai pret ķeizarisko Vāciju tika izveidoti latviešu strēlnieku bataljoni, kuros, atsaucoties patriotiskajam uzsaukumam „Pulcējaties zem latviešu karogiem!”, iestājās daudzi tūkstoši latviešu vīru un jaunekļu. Pirmo latviešu nacionālo karaspēka daļu- latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk- pulku) kopīgās cīņas Zemgalē un Pierīgā, latviešu strēlnieku varonība un kara māksla ne tikai veicināja latviešu tautas vienotību, bet arī lika runāt Rietumeiropas valstīs par latviešiem kā izciliem karavīriem, par latviešiem kā tautu. Latviešu strēlnieku slava Lielbritānijā un Francijā arī vēlāk sekmēja Latvijas organizāciju un valsts pārstāvju panākumus 1918.- 1919. gadā. Latviešu sabiedrības saliedēšanos 1.PK laikā ļoti sekmēja arī civilo palīdzība strēlniekiem, vācot naudu, drēbes, un medikamentus, un īpaši arī Latvijas bēgļu apgādāšanas komiteju darbība, kura rūpējās par bēgļiem no Kurzemes un Zemgales. Šo dažādo latviešu organizāciju vidū attīstījās Latvijas valsts ideja. 1916. gadā notika nepieredzētas aktivitātes Latvijas autonomijas idejas izplatīšanā. Daudzās publikācijās latviešu presē tiek izteiktas domas par latviešu tautas pašnoteikšanos, Latvijas autonomiju un Satversmi. Par to rakstīja P. Zālīte, M.Valters, L. Laicens un M. Skujenieks.
Latvijas Pagaidu Nacionālā padome
izcīna Latvijas neatkarības atzīšanu
Pēc 1917. gada februāra revolūcijas, kad Krievijā beidza pastāvēt monarhija un sākās demokrātisko pārmaiņu laiks, arī dažādas latviešu organizācijas un partijas izvērsa aktīvu darbību. No visām šīm organizācijām vislielāko iespaidu uz neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanos atstāja Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (vēlāk- Latvijas Nacionālā padome – LPNP vai LNP), kura tika nodibināta Valkā 1917. gada 29. novembrī kā latviešu partiju politiska organizācija. Savā pirmajā sesijā tā pieņēma deklarāciju par apvienotas un autonomas Latvijas izveidošanu Vidzemes, Kurzemes un Latgales latviešu apriņķos. Pēc 1918. gada janvāra LPNP iestājās par pilnībā neatkarīgu un demokrātisku Latvijas Republiku un no jūlija izdotajos dokumentos dēvējās par "topošās Latvijas augstāko valsts iestādi". LPNP valdes priekšsēdis bija Voldemārs Zāmuēls, citi ievērojami LPNP sarbinieki bija Kārlis Pauļuks, Kārlis Skalbe, Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Čakste u.c. Z. Meierovics, J.Čakste u.c. darbojās Rietumeiropā kā LPNP delegācija, dažādu valstu valdībās un privātās tikšanās ar Rietumu valstsvīriem meklējot atbalstu neatkarīgai Latvijas valstij.
Reizēm sabiedrībā rodas jautājums: kā tad tā laika pasaules superlielvalsts Lielbritānija 1918. gada 11. novembrī varēja atzīt Latvijas neatkarību „de facto” (faktiski - no latīņu val.), ja tikai nedēļu vēlāk- 18. novembrī Latvijas Tautas padome pasludināja neatkarīgas Latvijas Republikas dibināšanu?! Tad lūk, 1. pasaules kara beigšanās dienā- 1918. gada 11. novembrī Lielbritānijas ārlietu ministrs Balfūrs „de facto” atzina neatkarīgās Latvijas valdību, par kuru viņš uzskatīja Z .Meierovica un J. Čakstes pārstāvēto Latvijas Nacionālo padomi, jo tieši LNP Ārlietu nodaļas vadītājs Zigfrīds Anna Meierovics un Jānis Čakste ilgstoši darbojās Latvijas neatkarības labā, un tieši Meierovics 1918. gada 23. oktobrī mutiski un 11. novembrī rakstiski saņēma „de facto” Latvijas patstāvības un LNP kā valdības atzīšanu no Lielbritānijas ārlietu ministra Balfūra.
Tas, kā izveidojās un darbojās Latvijas Tautas padome, un kā notika Latvijas valsts dibināšana un Pagaidu valdības izveidošana un darbība, jau ir cits stāsts.
*******
Izmantotie avoti:
https://www.vestnesis.lv/ta/id/66451
https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_autonomijas_idejas
http://vesture.eu/index.php/Valters_Mi%C4%B7elis
http://vesture.eu/index.php/Latvie%C5%A1u_Pagaidu_Nacion%C4%81l%C4%81_padome
http://jaunagaita.net/jg69/JG69_MikelisValters.htm
http://jaunagaita.net/jg58/JG58-62_Germanis.htm
Visas izmantotās fotogrāfijas ir ņemtas no brīvajiem interneta resursiem (nav aizsargātas ar copyright).
