Mūs, cilvēkus, vienmēr nodarbinājuši dažādi eksistenciālas dabas jautajumi. Viens no svarīgākajiem tika saistīts ar nāvi un mūsu pasaules pamešanu. Cilvēkam nozīmīgi likās atstāt par sevi kādu liecību nākošajām paaudzēm. Izpaust sevi, stāstīt par sevi. Tā pirms mūsu ēras agrīnie cilvēki savas radošās spējas attīstīja alu zīmējos, pēcāk senie ēģiptieši hieroglifos. Viduslaikos un renesansē tēlotāja mākslā. Nepārtraukti cilvēki meklēja veidu kā saglabāto attēlu tuvinātu realitātei. Un šie meklējumi beidzās, kad radās fotogrāfija.
Vārds “fotogrāfija” cēlies no grieķu valodas un tulkojumā nozīmē rakstīt ar gaismu (φως (phos) – gaisma un γραφή (grafè) – rakstīšana). Tātad fotogrāfija ir attēla iegūšanas metode, kuras pamatā ir gaismas vai cita veida starojuma attēla pārvēršana saglabājamā attēlā jeb, vienkāršāk, fotogrāfija ir attēla iegūšana ar gaismas palīdzību. Šīs gaismas spēles zinātniekiem bija zināmas vairākus gadsimtus pirms fotogrāfiju oficiāli atklāja un ieviesa ikdienas lietošanā. Vispirms pasaule iepazina camera obscura (latīņu val.) jeb tumšo istabu. Lai iegūtu fotoattēlus bija vajadzīga tumša telpa jeb kamera obskura - mūsdienu kameras priekštece. Ķīnieši atklāja, ka Saules stars, izlaists caur obskura kameras atvērumu, projicēja uz ekrāna redzamo attēlu. 11.gs. Obskura kameru izgudroja arābi Saules aptumsuma novērošanai. 15.gs. attēla projicēšanu obskura kamerā veica ģeniālais zinātnieks un mākslinieks Leonardo da Vinči. Viņš arī veica obskura kameras tehnisko uzmetumu. Šīs kameras darbības princips bija plaši pazīstami, taču neviens nevar nosaukt nekļūdīgi šīs ierīces pirmā konstruktora vārdu. 16. - 18.gs. būvēja portatīvas obskura kameras, kurās izmantoja objektīvus, spoguļus, diafragmas, respektīvi, jau pirms atklāšanas eksistēja primitīvi fotoaparāti. Obskura kameras principus vēlāk izmanto, konstruējot mūsdienu fotoaparātus.
