Iedomājieties sevi viņu vietā163

1941.gada 13.decembrī "Kurzemes vārdā" tika publicēta vietēja nacistu policijas priekšnieka pavēle, ka visiem Liepājas ebrejiem jāpaliek savos dzīvokļos. Latviešu polcija sāka masveida ebreju arestēšanu naktī uz 14.decembri, un nogādāja viņus visus uz Sieviešu cietumu. Tur nebija pietiekami daudz vietas priekš visiem, tādēļ daļa ieslodzīto nakti pavadīja cietuma teritorijā lielā aukstumā. Tālāk visi ebreji tika nogādi mazā koka stallī, kas atradās Šķēdes piekrastē. Šeit viņiem bija jāpaliek līdz pienāks viņu kārta doties uz nošaušanas bedri. 

Nacisti paralēli jūras krastam bija izrakuši 100 metrus garu un 3 metrus platu bedri. Sieviešu cietumā ieslodzītie ebreji uzraugu pavadībā kolonnās maršēja no Liepājas uz Šķēdes kāpām. Iedomājaties, jums jāveic 25 kilometrus garš ceļš ar kājām, apzinoties, ka galamērķī jūs gaida nāve. Kas darījās šo nabaga dvēseļu galvās kamēr viņi gāja? Nokļūstot galamērķī, ebreji īslaicīgi tika ieslodzīti jau pieminētajā stallī, un tad grupās pa 20 cilvēkiem tika izsaukti uz nāves bedri. 

Šajā fotogrāfijā mēs redzam tikko nošautus ebrejus, kuri pēc nāves neiekrita bedrē pie pārējiem līķiem kā paredzēts. Viņu virzienā nākošais vīrs melnajā tērpā bija tā saucamais "spērējs", kura uzdevums bija iespert līķus, kas palikuši karājoties uz bedres malas pie pārējiem. Viņam bija arī japaziņo bendēm, ja kāds no upuriem vēl bija dzīvs. Briesmīgi un drausmīgi.

Šajā fotogrāfijā mēs redzam četras sievietes, kuriem bendes lika tā teikt iepozēt īsi pirms nāves. Aiz sievietēm paslēpusies un daļēji redzama ir maza meitenīte, kura acīmredzot bija pārāk nobijusies, lai skatītos slepkavu virzienā. 

Šeit mēs redzam kārtējo ebreju grupu, kas dodas uz nāves bedri. Šo nabaga cilveku skatieni acimredzot ir vērsti uz bedri un tajā jau iekšā guļošajiem līķiem. Viņi zin, ka būs nākamie. Varam redzēt bailes un šausmas viņu acīs. Māte tur rokās pavisam mazu bērnu, kuru viņai bija jātur līdz brīdim, kad tika nošauta. Bendes apzināti vispirms šāva bērnus, tad ieturēja pauzi klausoties kā mātes raud un kliedz, tad piebeidza arī viņas. Šiem sadistiem patika klausīties cilvēku ciešanās, tas viņus uzjautrināja un sagādāja viņiem baudu.

Šeit mēs redzam tos pašus cilvēkus, kurus iepriekšējā fotogrāfijā. Dažus mirkļus pēc šīs fotogrāfijas tapšanas viņi visi tika nošauti un iekrita bedrē pie pārējiem. Pēdējais, ko šie cilvēki savā dzīvē redzēja bija jūra, balti viļņi. Šajā slepkavošanas vietā tā bija obligāta prasība, ka upuriem jāstāv ar seju pret jūru. Jau atkal aicinu tevi iedomāties sevi viņu vietā: tu stāvi bedres malā ar skatu uz jūru, ievelc savus pēdējos elpas vilcienus, trīci no aukstuma, zinot, ka tūdaļ mirsi. 

Šajā fotogrāfijā mēs redzam divas māsas - Maliju un Maksu Epšteines. Ļoti cilvēcīgi vārdi vai ne? Līdzīgi tavam un manam vārdam. Vēl viens pierādījums, ka viņi (ebreji) bija un ir tādi paši cilvēki kā mēs. Visiem ebrejiem pirms došanās uz nošaušanas bedri bija jāizģērbjas. Izņēmums bija bērni, kuri varēja doties uz bedri pilnībā apģērbti. Varat iedomāties kā jutās šie cilvēki decembra vidū, ziemas spalgonī stāvot jūras krastā pilnībā kaili. Pēc attēliem spriežot zemi vēl neklāja sniegs, bet tikuntā šķirties no drēbēm šajā laikā bija ļoti nepatīkami. Nabaga cilvēciņi, pilnīgi prātam neaptverami kādas šausmas viņiem bija jāpiedzīvo un kā jāmokās. Daži noteikti lūdzās, lai viņus ātrāk nošauj, jo nāve nosalstot ir daudzreiz mokošāka par lodi galvā. Nacisti izdomāja dažādākos veidus kā likt ebrejiem ciest pēc iespējas vairāk. 

Un šeit mēs redzam bariņu ar jaunām meitenēm, kurām pilnīgi kailām liek skriet uz bedri. Zīmīgi, ka jaunām meitenēm tika pavēlēts izģērbties pilnīgi kailām, kamēr citās bildēs vecām omītēm tika ļauts uz bedri doties ar visām drēbēm. Protams, ka šiem suņiem noteikti patika noraudzīties uz kailām jaunām meitenēm, plikas omes viņiem nesķita pārāk pievilcīgs skats. Iespējams, jaunās meitenes tika pat izvarotas, vai kaut kā citādi seksuāli pazemotas pirms nošaušanas. Šīs visas ir manas teorijas, pierādījumi tam nav atrodami.