III Pasaules karš?21

2031.

Venecuēlas sabrukuma dēļ Čīle un Argentīna iebrūk Peru, Bolīvijā un Brazīlijā, cerībā Venecuēlu atjaunot, tomēr tas viss izraisa kontinentāla mēroga partizānu karu, kuram neredz galu. Irāna ir iekarojusi Saūda Arābiju, bet neiekaroja Irāku Turcijas iejaukšanās dēļ. Krievija un tās sabiedrotie iebrūk vidējos Austrumos, lai ieņemtu Irāku un ieņemtu labāku pozīciju iebrukumam Eiropā. Austrumeiropā norisinās smaga cīņa starp SCO un NATO. Dienvidaustrumāzijā Indija iebrūk Austrummjanmā, tapēc Mjanma padodas. Taizeme karā zaudē tik ātri, ka Indonēzija, Malaizija, Ķīna un Singapūra steidzas palīgā. Filipīnas ātri vien kļūst par galveno spēlētāju Klusā okeāna rietumdaļā. Korejā viss ir iestrēdzis strupceļā, līdz ar to tiek noslēgts pamiers. Ziemeļamerikā notiek kuģu cīņa starp Krieviju un ASV. Ņemot vērā, ka ASV spēki ir ļoti izstiepti un līdz ar to vieglāk sakaujami, Krievija uzvar. Ķīna ir iekarojusi Havaju salas un plāno novērst ASV karaspēku uz rietumiem, lai tikmēr Krievija varētu iekarot Aļasku. Ķīnas reģionālie partneri nav apmierināti ar notiekošo, bet neko nevar darīt lietas labā.

2032.

Krievija ir iekarojusi Aļasku un virzās dziļāk Ziemeļamerikā. Ēģipte ir iekarojusi un pakļāvusi Lībiju un Sudānu, šajās valstīs ieliekot  sevis kontrolētu valdību un pasludinot Ziemeļārikas Ēģiptes impēriju. Irāna virzās dziļāk Saūda Arābijā, bet drīz vien to nobloķē Saūda Arābijas un  Izraēlas spēki, kas noved pie smagas cīņas pie Irākas robežas. Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja pēc milzīga NATO un SCO izdarītā spiediena tiek apvienotas vienā politiskā vienībā.

2033.

Strupceļā ir nonākusi cīņa Rietumkrievijā. Saūda Arābija ir atguvusi savas sākotnējās robežas un gatavojas iebrukumam Dienvidirānā. Krievijas virzība Ziemeļamerikā ir apturēta, tiek pasludināts pamiers. Austrālija un NATO sabiedrotie gatavojas uzbrukumam Pakistānas un Ķīnas spēkiem, kuri tur gatavojas uzbrukumam ASV vadītajai Dienvidāfrikai. Krievija un citi SCO spēki lēnām virzās Tuvajos Austrumos. SCO ekonomikā sākas pagrimums. Nemieri kļūst arvien biežāki.

2034.

Irāka un Saūda Arābija ieņem Irānu. Pēc smagas cīņas un daudziem upuriem ASV ar Kanādas palīdzību izdodas atgūt Aļasku, un tagad tā gatavojas iebrukt Austrumkrievijā. NATO spēki no rietumiem virzās dziļāk Krievijā. No Krievijas atkarīgā SCO daļa ir uz sakāves sliekšņa, un Krievija atkāpjas no Vidējiem Austrumiem. Krievijas galvaspilsēta tiek pārvietota no Maskavas uz nezināmu vietu. NATO spēki iebrūk Ķīnā no Dienvidaustrumāzijas, tomēr sastopas ar spēcīgu pretestību, jo Ķīna liek lietā Sun Tzu Art un partizānu taktikas, lai panāktu tikpat lielu efektu kā Vjetnamas kara laikā.

2035.

Ar palīdzību Indija ir atguvusi savu sākotnējo teritoriju, Pakistāna momentā ir padevusies, izraisot lielas izmaiņas ķīniešu prioritātēs. Saūda Arābija un Irāka ir gandrīz pakļāvusi Irānu, bet Irāna ir zvērējusi, ka nepadosies, izvietojot milzīgu kodolieroču daudzumu Vidējos Austrumos un pakļaujot briesmām miljoniem dzīvību. Centrālāziju ieņem NATO spēki, tomēr invāziju aptur pie Rietumķīnas robežas izveidotais ‘’Ķīnas mūris’’ – milzīgs mūris, kas sastāv no smagās kara tehnikas un karaspēka. Tikmēr ASV un Kanāda iebrūk Austrumkrievijā, un Krievija ir sekundes attālumā no sabrukuma. Krievijas sajūtamā nāves smaka izraisa to, ka SCO ātri vien sarauj visas saites ar Krieviju. NATO iebrūk Krievijā, bet tiek apstādināta Maskavā. Turcija iebrūk Krievijā no dienvidiem, un tiem tālu Krievijas teritorijā. Par pagrieziena punktu kļūst 2035.gada 1.decembris, kad ķīniešu spēki pēkšņi iebrūk Krievijā, konfiscējot viņu Sibīrijas minerālus un naftas atradnes. Viņi arī nosūta ziņu NATO, ka tiklīdz Krievija būs sadalīta, viņi ir ar mieru sākt miera pārrunas.

2036.

Krievija turpina savu izmisīgo karu līdz jūnijam. Jau no vēstures ir zināms, ka ziemā Krieviju ieņemt nevar, un to pierādīja arī šī ziema, kuras laikā Krievija atguva visu savu teritoriju, liekot NATO un ķīniešu vadītajiem SCO spēkiem ciest milzīgus zaudējumus. Tomēr, atnākot pavasarim, Krievijai uzbruka atkal, un pret skaitliski milzīgajiem indiešu un ķīniešu spēkiem un NATO finansēm, Krievijai nav izredžu. Par spīti tam, ka vairāki spēki vienlaicīgi cenšas ieņemt Krieviju, turpinās arī citi NATO kari.  Ķīna zaudē savas rietumu teritorijas, kad eiropieši uzveic ‘’Ķīnas mūri’’. Ir attītījušies 4 lieli bloki – Orientālais bloks (no Ķīnas atkarīgās SCO dalībvalstis, kuras, jūtot Krievijas sakāvi, bija to nodevušas un pievērsušās Ķīnai), Krievijas bloks (joprojām no Krievijas atkarīgā SCO daļa), Eiropas bloks (Eiropas Savienība, kura karā ir cietusi milzīgas zaudējumus un vaino ASV par tās izmantošanu tikai šādam mērķim) un ASV bloks (kura sastāvā ietilpst arī Lielbritānija un tās sabiedrotie). Augustā Krievija beidzot padodas un tiek sadalīta Amerikas, Ķīnas un Eiropas teritorijās. Ap to laiku ir sācies NATO – Austrumu karš. Tomēr tas ir svārstīgs, jo valstu atbalsts ir tuvu 0. Pieaug nemieru skaits pasaulē – Ķīnā-, lai apturētu karu un izveidotu labāku valdību, Ķīnas kaimiņzemēs-, lai sarautu attiecības ar Ķīnu un pieteiktu tai karu (ko valstu līderi negrib, jo tas nozīmētu gan militāru, gan ekonomisku katastrofu). Pat apvienoti spēki tikai attali spētu līdzināties Ķīnas armijai. 25.decembrī tiek noslēgts Ziemassvētku pakts, kas nosaka mieru starp abām pusēm.

2037. un turpmākie gadi

Pēc kara beigām NATO visās savās teritorijās nodrošina demokrātiskas valdības. Miers pasaulē ir sasniegts. Ķīna pakļaujas revolūcijai pusotra gada garumā, kuras rezultātā izveidojas Jaunā Ķīnas Aristokrātija, kura ir gan tālredzīga, gan gan ekonomiski un militāri spēcīga, līdz ar to kaimiņvalstīm nav, par ko sūdzēties. NATO iejaukšanās Indijai ir atdevusi atpakaļ Pakistānu, kurā musulmaņi un hindi lielākoties sadzīvo mierā. Ķīnas sabiedrotie pamazām attīstās pēc tāda paša scenārija kā pati Ķīna – ekonomiskā industrializācija, politiskās reformas un miers. ANO darbība tiek atjaunota un pasaule ieiet jaunā miera un demokrātijas ērā.