Pavisam citas iespējas parādījās pēc Hitlera nākšanas pie varas. Bez 44 000 marku algas, kura 200 reizes pārsniedza strādnieka algu, Hitleram bija daudz citu bonusu. Piemēram, honorārs par viņa autobiogrāfiju pārsniedza 1 miljonu reihsmarku, un vēl "nācijas cerība" saņēma atskaitījumus par katru pārdoto marku ar viņa portretu un katru viņa fotogrāfiju laikrakstos.
Bet pa īstam bagātu viņu padarīja "brīvprātīgie" privātpersonu un organizāciju ziedojumi. Vēl būdams opozīcijas politiķis, Hitlers sāka vākt ziedojumus "partijas vajadzībām". Vēlāk, kad NDSP kļuva vienīgā partija Vācijā, pec Hitlera rīkojuma tika izveidots fonds "Vacu ekonomikas ziedojumi Ādolfam Hitleram" Ríkoties ar ší fonda lídzekļiem varēja tikai pats Hitlers un viņa sekretārs Mārtins Bormans.
Neskatoties uz izlūkdienestu pūlēm precīzu šī fonda kapitālu lielumu nav izdevies uzzināt. Bet pēc pašiem pieticīgākajiem aprēķiniem, ne mazāk par 700 miljoniem reihsmarku- jeb 3 miljardi zaļo. 1944. gadā Hitlers jebkurā gadījumā bija planētas bagātākais cilvēks. Fīreram dāvināja ne tikai naudu, bet arī mākslas priekšmetus. Kara beigās viņa kolekcijā bija ap 8000 gleznu.
Par to, kur atrodas Hitlera bagātības, nekas nav zināms. Izdevās atrast tikai summu, kura līdzinās $300 000 000, kura atradās Šveices bankas rēķinos- tā tika konfiscēta valsts labā.
