Kad 1933. gadā vācu nacionālsociālistu līderis Ādolfs Hitlers ieņēma reihskanclera posteni, vācieši bija pārliecināti par izvēles pareizību.
Kad 1933. gadā vācu nacionālsociālistu līderis Ādolfs Hitlers ieņēma reihskanclera posteni, vācieši bija pārliecināti par izvēles pareizību.
Viņiem likās, ka bijušais kareivis, kuram reiz nav bijis ne graša pie dvēseles, spēs atjaunot Vācijas varenību. Un pa daļai viņiem bija taisnība. Tikai - Hitlera finansu lietas vienmēr bija bijušas lieliskas. Un turpmakie gadi palielināja viņa kapitālu līdz astronomiskiem apmēriem
«Jaunībā bads bija mans pastāvīgais pavadonis, bet mācību laikā Vīnē man nācās iepazīt nabadzību un dzīvi bez jumta virs galvas», — rakstīja Hitlers savās atmiņās. Vācieši par viņa vārdiem nešaubījās. Nākamā fīrera tēvs nomira, kad viņam bija 13 gadu, māte- vēl pēc pieciem gadiem. Tomēr nomirt badā Ādolfam un viņa māsai neļāva, pirmkārt, Austrijas valsts, kura viņiem maksāja apgādnieka zaudējuma pensiju, otrkārt- radinieki.
Austriešu vēsturnieki noskaidroja, ka Ādolfa tante viņam ik mēnesi sūtīja uz Vīni 1584 kronas (apmēram 1800EUR) Uz Vīni viņš aizbrauca, lai iestātos Mākslas akadēmijā, bet abas reizes izgāzās. Bet atgriezties mājās- mazpilsētiņā- kaut ka negribējās.
Vispār, Hitlers nebija slinks- viņš aktīvi zīmēja miniatūras, reklāmas plakātus, kopēja pazīstamas gleznas. Viņa veikums tika izpirkts tik labi, ka viņš atteicās no pensijas par labu savai māsai. Un pēc tam viņš saņēma visai bagātās tantes mantojuma lielāko daļu.
Pasaules karu Ādolfs uzņēma ar entuziasmu. Viņš pierakstījās brīvprātīgajos un diezgan dūšīgi cīnījās frontē- par to liecina ievainojums un abu pakāpju dzelzs krusti.Viņš bija ļoti šokēts, kad hospitālī izdzirda par Vācijas kapitulāciju. Gandrīz uzreiz viņš izteica domu, ka sakāvē ir vainīgi nodevēji kuri ir "iedūruši nazi mugurā vācu armijai"
Ar domu par revanšu 1919. gadā Hitlers iestājas Nacionālsociālistu partijā. Šis pasākums viņam ienesa ne tikai fīrera titulu, bet arī ievērojamu kapitālu. Tas nekas, ka nacistu partija bija tik nabadzīga, ka savus saietus bija spiesta rīkot krogos.
Hitlera runas sāka pulcināt krogos jūru apmeklētāju. Un Hitlers nekaunējās prasīt maksu par savu uzstāšanos- 200-250 marku, atkarībā no runas ilguma. Tāpat viņam bagātīgi maksāja par rakstiem avīzē "Volkischer Beobachter" un vēl algu kā amatpersonai.
1921. gadā Hitlers jau riņķoja pa Vāciju automašīnā "Selve". Braucieni motivējās ar partijas ideju propagandu un jaunu biedru piesaistīšanu. Sakot vairākas runas dienā, Hitlers saņēma tik, cik lielas bankas vadītājs. Noskaņojumu bojāja tikai nodokļu inspekcijas piečakarēšanās. 1921. gadā Minhenes 2. Finansu pārvalde pieprasīja Hitleram deklarēt viņa patiesos ienākumus- bet Hitlers pat netaisījās neko maksāt, viņš apgalvoja "Mašīna ir darba instruments un pieder partijai!"
Nākošais solis superbagātības virzienā bija slavenā Hitlera grāmata "Mein Kampf". 1923. gada novembrī Hitlera piekritēji sarīkoja Minhenē nemierus, kuri pazīstami ar nosaukumu "Alus pučs"
Hitleru par tādām atrakcijām iesēdināja uz pieciem gadiem (reāli viņš atsēdēja 9 mēnešus) Tieši cietumā Hitlers arī uzrakstīja savu grāmatu "Mein Kampf". Atšķirībā no komunistu līderiem Kārļa Marksa, kura grāmata "Kapitāls" viņam neienesa ne graša, un Staļina, kurš par savu rakstu honorāriem nodibināja Staļina prēmiju literatūrā, Hitlers gan nelaIda garām iespēju nopelnīt. Sākumā grāmata vēl paŗdevās šā tā, toties nodokļu inspektori savās kantorgrāmatās Hitleru iegrāmatoja kā rakstnieku, un atkal piečakarējās ar nodokļiem. Bet pēc 1933. gada "Mein Kampf" sāka iznākt gigantiskās tirāzās.Katram nacionālsociālistam pienācās zaurēt šo grāmatu, tā bija obligāta dāvana vācu jaunlaulātajiem utt. Uz Mein Kampf Hitlers nopelnīja 8 milj reihsmarku, kas atbilst 60 miljoniem mūsdienu zaļo.
Par savām arvien šikākajām mašīnām Hitlers teica "Tie ir mani darba rīki!" Bet nodokļu inspektori atkal viņam piečakarējās.
1925 gadā, pēc atbrīvošanās no cietuma, Hitlers par 26 tūkstosiem reihsmarku nopirka ekskluzīvu "Mersedesu" ar īpašu aprīkojumu. Nodokļu inspekcija atsūtīja viņam pieprasījumu- no kurienes viņš ņēmis naudu automašīnai.Fīrera atbilde bija lakoniska "Es paņēmu naudu bankā. Mašīna ir mans darba rīks. Mans pārējais īpašums ir tikai rakstāmgalds un divi vienkārši plaukti ar grāmatām" Bet nodokļu inspekcija neticēja un iesūdzēja viņu tiesā.
Ādolfs tomēr godīgi maksāja divus nodokļus- baznīcas nodokli un nodokli par suni, bet ienākumu nodokli- ne par ko, un tiesājās ar valsti veselus 8 gadus. 1933. gadā viņa parāds valstij sasniedza 400 tūkt reihsmarku, kas ir mūsdienu 10,5 miljoni $. Tikai 1934. gadā pats Finansu pārvaldes šefs nomainīja Hitlera satusu nodokļu maksātāju reģistrā no "rakstnieks" uz "reihskanclers" Bet pats Hitlers kļuva par vienīgo trešā reiha pilsoni, kurš ir atbrīvots no nodokļiem..
Pliku baznīcas žurku Ādolfs tēloja tikai nodokļu inspektoru priekšā- sākot no 1920 gad viņu bieži varēja redzēt smokingā un cilindrā aristokrātu salonos, kur viņš sapazinās ar vajadzīgiem cilvēkiem. Nākot pie varas, Hitlers sevi pasludināja par askētu un aizliedza publicēt tā laika fotogrāfijas. Arhīvos ir saglabājušies dokumenti par to, ka Hitlers 1929. gadā ir īrējis milzīgu 320 kv.m. dzīvokli prestižā Minhenes rajonā. Gada apartamentu īre tur bija 4200 markas- profesora alga tajā laikā bija tikai 4800 markas.
Šajā laikā Hitlers nemitīgi braukāja pa valsti, neiegrožojot sevi komforta ziņā. Vel pirms 1933. gada viņš vienmēr izvēlējās tikai luksus klases numurus viesnīcās. Neierobežoja viņš sevi arī apģērba ziņā- ir saglabājies rēķins par divām viņa pasūtītām baltām vestēm- katra no tām mūsdienu naudā maksāja 3000 EUR. Jau pirms Hitlera nākšanas pie varas "cilvēka no tauitas" tēls lāga neatbilda īstenībai.
Lūdzu nelieto vārdu - "piečakarēšanās". Viss ļoti interesanti un forši aprakstīts!