1965.gada februāris.
Urugvaja.Montevideo /Casa Cubertini/
"Tikmēr veidojās kaujas grupa - no pieciem vīriem tika sastādīta maza vienība ,kas darbosies Urugvajā.Vadību uzņemās Joavs ,mūsu uzticamais Komandieris. [..]
Joavs,Ārijē,Osvalds un Dovale trenējās karatē ,lai tad kad Cukurs ieies mājā , kurā es viņu ievedīšu ,tulīt varētu sagūstīt.Apmācību uzņēmās vadīt Immi , toreiz viens no slavenākajiem treneriem Izraēlā, - spēcīgs vīrietis ar graciozām dejotāja kustībām.Immi neuzdeva nekādus jautājumus.Viņam vajadzēja vīriem iemācīt sitienu ar plaukstas malu ,kas ienaidnieku tūdaļ izsistu no ierindas.Un Immi sekoka tam ,lai četri gluži jaunie vīrieši atkārtotu vingrinājumus un apgūtu nepieciešamās kustības ,līdz būs sasniegts vajadzīgais līmenis.Žēl gan ,ka Immi nekad neuzzināja ,kādēļ viņa skolēni tik dedzīgi trenējās ,jo arī nerunīgajam karatē skolotājam bija nenoslēgti rēķini ar nacistiem. [..] Pēc kara viņš atbrauca uz Palestīnu un pēc valsts nodibināšanas pieteicās strādāt par Izraēlas karatē treneri.
- Atceraties ,ka Cukurs ie spēcīgs vīrietis un vienmēr apbruņots, - es atkal un atkal atgādināju saviem biedriem - kā Katons,kas savas runas Romas senātā vienmēr pabeidza ar klasisko teicienu : "Starp citu ,es domāju ,ka Kārtaga ir jāiznīcina."
- Jitčeks nedaudz pārspīlē.Cukuru mēs sagūstīsim bez problēmām, - viņi atteica un simto reizi atkārtoja nāvīgi bīstamos karatē paņēmienus. [..]
Mēs vēl pēdējo reizi bijām atnākuši uz apspriedi Versaļas avēnijā.Atmosfēra bija ļoti lietišķa.Mēs gatavojāmies nogalināt cilvēku ,bet neviens no mums nešaubijās ,ka nacistiskais bende Herberts Cukurs sodu ir pelnījis. [..]
Jau nezin kuro reizi mēs pārskatījām rīcības plānu.Tas bija sastādīts tā. ka mēs to jebkurā laikā varējām pielāgot mainīgiem apstākļiem. [..]
Pēc trim dienām Antons Kincle atkal, sēdēdams Air France lidmašīnā, škērsoja Atlantijas okeānu. - Tas būs īss ceļojums, - es savai sievai iepriekšējā vakarā apsolīju, - šim darbam daudz laika nevajadzēs. [..]
Tajā nedēļā, kad iebrauca daži Eiropas valstu pilsoņi, kuru pasēs izdarītajiem ierakstiem saistība ar īstenību bija tīti nejauša, Argentīnas tūrisms piedzīvoja zināmu, kaut arī necilu uzplaukumu.Pirmais ieradās Osvalds, apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis, kurš muitas ierēdņiem uzrādīja Austrijas pasi.Pēc tam ielidoja Arijē,Joavs un Dovale.Kaujas vienības dalībnieki apmetās dažādos pilsētas rajonos.
Nepieciešamās tikšanās notika trokšņojainajās Buenosairesas kafejnīcās.Mēs centāmies uzvesties klusu, lai kā parasti, varētu sarunāties ivritā.Es pastāstīju draugiem par jaunākajiem notikumiem.Kaut arī viņi bija intensīvi trenējušies karatē, es tomēr atkal atgādināju par piesardzību.
- Cukurs ir kā mežonīgs zvērs.Tiklīdz viņš sajutīs briesmas, tūdaļ mobilizēs visus spēkus.Ticiet man - par spīti sešdesmit piecu gadu vecumam, viņam to vēl ir daudz. [..]
Noteiktais brīdis arvien tuvojās.Mēs atvadījāmies no māklera - pēdējā ne-izrēļa, kuru Cukurs, vēl būdams dzīvs, redzēja.
- Mēs pašlaik atrodamies netālu no tās mājas, ko pagaidām esam noīrējuši.Iebrauksim - es gribu jums to parādīt.
Mana mazā "vabolīte" lēnām iegriezās klusajā Kartāgas ielā.Pārsimt metru tālāk, ielas otrā galā, es redzēju stāvam sarkano folksvāgenu, kurā sēdēja mūsu novērotājs.Casa Cubertini tuvumā stāvēja vēl viens folksvāgens - tas bija zaļā krāsā.Blakusmājā gausi strādāja četri vai pieci celtnieki nodriskātās drēbēs.Viņi acīmredzot sekoja atziņai, ka dzīvē nav nekā patiešām steidzīga.
- Šī ir tā māja, - es teicu Cukuram.Izslēdzu motoru, izvilku atslēgu, izkāpu no mašīnas un noteiktā gaitā devos uz villas koka durvīm.
Šis ir izšķirošais brīdis, es domāju, pēdējos metrus sperdams vēl brašāk.Es nešaubos, ka viņš man sekos, - tā es sev iestāstīju.
Slepus noskatījos, kā Cukurs izkāpj no mašīnas.Mašīnas durvju aizciršinās liecināja par to, ka viņš uzvedas tieši tā, kā biju paredzējis.Jau iedams uz
māju, es izvilku no kabatas atslēgu un piegājis to iebāzu to atslēgas caurumā.Cukurs man sekoja viena vai divu metru attālumā.Es nospiedu rokturi, un baltās finiera durvis atvērās uz iekšpusi.Es iegāju mājā.Tur pavērās dīvains skats, gandrīz komisks skats.Pie sienām rindā - tā, lai tos no ārpuses nevarētu redzēt, - stāvēja puskaili kaujas vienības vīri.Viņi bija ģērbušies vienīgi apakšbiksēs un apģērbu novilkuši un nolikuši sāņus, lai uzbrukuma laikā nenosmērētu ar asinīm.
Cukura soļus varēja labi dzirdēt.Nu viņa muskuļainais stāvs parādijās durvju ailā.
Lai pierastu pie pustumsas, Cukuram bija vajadzīga pussekunde - un es jau aizcirtu aiz viņa durvis.
Un tūdaļ vīri metās Cukuram virsū.Viens viņu sagrāba no aizmugures, lai pielietotu sitienu ar plaukstas malu, bet abi pārējie uzlēca virsū no sāniem.
Cukura reakcija bija zibenīga.Savā vecumā viņš tiešām vēl bija labā formā, un apziņa, ka cīņa notiek uz dzīvību un nāvi, viņa spēkus tas acīm redzot dubultoja.Viņš cīnījās par savu dzīvību.Kaut arī Cukurs vairākas reizes bija nogāzts gar zemi, viņam ar mežonīgām kustībām izdevās uzbrucējus nokratīt un tikt līdz durvīm.Cukurs cīnījās kā ievainots zvērs.Viņš atbrīvoja vienu roku un mēģināja atraut durvis vaļā durvis.Mēs viņu rāvām atpakaļ un centāmies iegrūst viņu istabas vidū.Nāves bailes deva Cukuram neaprakstāmu spēku.Cīkstoties viņš norāva durvju rokturi.
- Ļauļiet man runāt! - Cukurs kliedza.Es vēl tagad brīnos, kāpēc viņš kliedza vācu un nevis latviešu vai portugāļu valodā.Tie bija pēdējie vārdi, kas šajā telpā tika izrunāti.Pēc tam mēs cīnījāmies klusēdami.
Cukura brilles biezajos ietvaros cīniņa laikā nokrita uz grīdas.Par spīti četriem uzbrucējiem, viņam gandrīz izdevās izvilkt no kabatas revolveri.Mēs tik tikko paspējām to novērst.Vīri atkal metās Cukuram virsū, un Joavs sāpēs klusu iekliedzās.Pēkšņi vienam no mums rokās parādijās veseris, un viņš ar to nacistiskajam noziedziniekam pa galvu.Uz visām pusēm pašķīda asinis.
Pēc sākotnējā plāna Cukuru bija paredzēts sagūstīt, bet ne nogalināt.Mēs gribējām viņam pasludināt spriedumu - apsūdzību 30 000 Rīgas un Latvijas ebreju vārdā, kurus viņš pirms vairāk nekā divdesmit gadiem bija noslepkavojis.Pēc tam Cukuram vajadzēja dabūt lodi galvā.Taču viņa mēģinājums izvilkt pistoli notikumu gaitu paātrināja.Viens no mums pielika Cukuram pie galvas revolveri un divreiz izšāva.Trokšņa slāpētāja un cīņas trokšņa dēļ šāvienus diez vai varēja dzirdēt.Divas lodes pielika punktu Cukura dzīvībai.Viņš sabruka uz grīdas.Asinis šķīda uz visām pusēm.Bija otrdiena, 1965.gada 23.februāris, pulkstenis rādīja 12:30 [..]
Cukura galva no vesera sitieniem un abām lodēm bija sašķīdusi.Asinis klāja acis, tecēja lejā pa kaklu un sūcās viņa kreklā. [..] Tad mēs pacēlām Cukura līķi un ielikām kastē ar zāģu skaidām un trim atslēgām, kuras Osvalds bija nopircis.Lai dabūtu līķi iekšā kastē, bijām spiesti "notiesātajam" nedaudz saīsināt kājas.Cukuram uz krūtīm uzlikām angļu valodā rakstītu zīmīti, kas bija sagatavota iepriekš.Tajā bija rakstīts:
"Pamatajoties uz smagajām pret Herbertu Cukuru vērstajām apsūdzībām un viņam pierādīto personīgo atbildību par 30 000 vīriešu, sieviešu un bērnu noslepkavošanu un it īpaši par briesmīgo nežēlību, ko viņš demonstrēja, izdarot savus noziegumus, mēs esam nolēmuši apsūdzētajam Herbertam Cukuram piespriest nāvessodu 1965.gada 23.februārī izpildīja "tie kuru nekad neaizmirst ". "
Starp zemi un sauli, joprojām neaprimdams, skan kliedziens:
"Ļaujiet man runāt!"
Tas bija neliels ieskats Herberta Cukura pēdējās dienās uz šīs pasaules.Pārrakstīts no Baibas Šābartes grāmatas "Ļaujiet man runāt ! Herberts Cukurs"
Ja kādam ir interese iesaku šo grāmatu izlasīt. :)
Šeit pat spokos ir pāris raksti par viņa biogrāfiju - Iesaku arī to izlasīt.
