Izvelkot dunci ir jāizlej asinis – ja ne ienaidnieka, tad savas...
Gurkhas - leģendārie slepkavas18
Gurkhas jeb gurkhi jau vairāk kā 200 gadu ir Britu Armijas sastāvā – kas īsti ir šie kareivji, kas nepazīstot bailes?
‘’Labāk mirt, nekā būt gļēvulim” – tāds ir šo neparasto nepāliešu moto. Pat mūsdienās gurkhas kaujās līdzi ņem savu tradicionālo ieroci – dunci ,sauktu par kukri – aptuveni 18 collu garu, ar liektu asmeni.
Kādreiz bija pieņemts, ka šo īpašo dunci no maksts drīkstēja izņemt tikai ar vienu nolūku – izliet asinis. Ja neievainoji pretinieku, tad nācās iegriezt sev, jo kukri bija noteikti jāslaca asinīm. Tagad gan paši gurkhas piebilst, ka biežāk mūsdienās to izmanto kulinārijā...
Šo kareivju potenciālu Britu Armija atklāja 20.gs. laikā, kad aktīvi notika impērijas būvēšana. Viktorijas laikmeta cilvēki gurkhas sauca par „ kaujas rasi”, piedēvējot tiem izcilu izturību un vīrišķību.
Kad briti cieta kārtējos zaudējumus Nepālas invāzijas laikā, Britu Austrumindijas kompānija 1815. Gadā parakstīja miera līgumu, kas britiem ļāva arī rekrutēt kareivjus no saviem bijušajiem ienaidniekiem – Nepālas. Indijas šķelšanās laikā 1947.gadā vienošanās starp Indiju, Nepālu un Lielbritāniju nonāca Britu Armijas rokās – tādējādi gurkhu vienības nokļuva tās pakļautībā, kļūstot par Gurkhu Brigādi.
Kopš tā laika gurkhas lojāli cīnījās britu labā un pat saņēma 13 Viktorijas Krusta apbalvojumus. Vairāk kā 200 000 cīnījās abos pasaules karos, un pēdējo 50 gadu laikā gurkhas savu darbu veica arī Hongkongā, Malaizijā, Borneo, Kiprā, Folklendu salās, Kosovā, Irākā un Afganistānā.
Gurkhas visbiežāk dien kājnieku sastāvā, bet nereti viņi manāmi arī inženieru, loģistiku un signālu speciālistu vidū.
Vārds „gurkha” nācis no pilsētas Gorkha – vietas, no kurienes izauga Nepālas karaļvalsts.
Nepāliešu sabiedrību veido četras galvenās etniskās grupas – gurungi un magari no Centrālās Nepālas, raisi un limbusi no austrumiem. Dzīve galvenokārt norit ciematos vai nelielās kalnu fermās.
Gurkhas joprpjām saglabājuši savas nepāliešu tradīcijas – piemēram, reliģisko festivālu Dašain, kurā Nepalā tradicionāli upurēja kazas un bifeļus. Protams, Lielbritānijā šādu upurēšanu gurkhas neveic.
Kopš Otrā Pasaules kara gurkhu skaits ir sarucis no 112 000 līdz 3500 vīriem. Divu pasaules karu laikā 43 000 gurkhu zaudēja dzīvības.
Arī Anglijas princis Harijs dzīvojis kopā ar gurkhām savas 10 nedēļu misijas laikā Afganistānā. Britu Armija novērtē nelielās kulturālās paralēlel starp gurkhām un afgāņiem. Un nekavējas tās izmantot savās misijās.
Pašlaik gurkhas bāzētas Šornklifā pie Folkstonas, Kentā – tomēr viņi nekļūst par Lielbritānijas pilsoņiem, sagalabājot savu nacionālo identitāti. Arī mūsdienās jauni nepālieši tiek rekrutēti viņu dzimtenē, lai pildītu misijas Britu Armijas sastāvā.
Katru gadu 28 000 jauniešu tiek pārbaudīti, lai tikai labākie 200 iegūtu vietu elitārajā gurkhu vienībā.
Atlases process tiek uzskatīts par vienu no visskarbākajiem pasaulē – arī konkurence ir ļoti liela. Jaunie rekrūši 40 minūtes skrien kalnup, uz muguras nesot 70 mārciņas smagu klūgu grozu, kas pildīts ar akmeņiem.
Vēsturiski pieņemts, ka pēc dienesta Britu Armijā (maksimums 30 gadi, minimums 15 gadi) gurkhām nodrošina pensiju un ļauj atgriezties Nepālā.
Ja vislabākais kareivis nespēj paveikt misiju – tajā nosūta gurkhu, jo zināja, ka darbs tiks paveikts.