Gandrīz ikviens no mums ir dzirdējis stāstu par pilnīgi nenormālo sievieti un viņas kaķīti, kuru viņa ielika žāvēties mikroviļņu krāsnī, kā rezultātā kādai Amerikas sadzīves tehnikas ražošanas kompānijai nācās muļķei samaksāt pamatīgu sāpju naudu, jo mikroviļņu krāsns lietošanas instrukcijā milzu burtiem nebija rakstīts „Not for pet”. Šādu un līdzīgu gadījumu dēļ, pat pērkot necilu telpaugu, uz tā podiņa var izlasīt: „Nav ēdams”.
Gribu tiesāties48
1360
17
1991. gadā Ričards Overtons (Richard Overton) iesniedza prasību tiesā pret lielu alusdarītavu „Anheuser-Busch” par summu 10 tūkstoši dolāru. Viņš apgalvoja, ka piedzīvojis morālas ciešanas un finansiālus zaudējumus. Lai cik daudz viņš dzēris kompānijas ražoto alu, viņa fantāzijas par skaistulēm bikini tropiskajā pludmalē tā arī nerealizējās dzīvē, kaut gan tieši šīs reklāmas iespaidā viņš pircis alu „Bud Light”. Prasību tiesa noraidīja.
1995. gadā Roberts Li Broks (Robert Lee Brock) iesniedza prasību pats pret sevi par 5 miljoniem dolāru. Sevi viņš vainoja par to, ka pārkāpis pats savas pilsoņa tiesības un reliģiskos uzskatus, jo atļāvis sev piedzerties un veikt ielaušanos un zādzību, kas vēlāk viņu noveda līdz 23 gadus ilgu ieslodzījumu labošanās darbu kolonijā Virdžīnijas (Virginia) štatā. Ko gan viņš cerēja saņemt? Tā kā ieslodzījums neļāva viņam saņemt nekādus ienākumus, viņš cerēja, ka šo prasību apmaksās valsts. Tiesa atteicās izskatīt šo lietu.
1996. gadā Petsija Anna Baiersa (Patsy Ann Byers) iesniedza tiesā prasību pret režisoru Oliveru Stounu (Oliver Stone), kinokompāniju „Warner Brothers” un vēl citām personām, kuras piedalījās filmas „Dzimuši slepkavas” (Natural Born Killers) veidošanā un izplatīšanā. Kinoļaudis tika apvainoti par to, ka minētās filmas noskatīšanās Sāru Edmondsonu ( Sarah Edmondson) un Bendžaminu Derusu ( Benjamin Darrus ) noveda līdz laupīšanu sērijai. Vienā no aplaupīšanām viņi ievainoja Baiersu. Pēc ievainojuma sieviete kļuva paralizēta zem jostas vietas. Sākotnēji, 1995. gadā prasība tika iesniegta pret Edmonsonu un Derusu, bet filmas uzņemšanas grupa apsūdzībai tika pievienota vēlāk. Prasība pret kinoļaudīm tika pārtraukta 2001. gadā.
Klintija Pitersa (Cleanthi Peters) 2000. gadā mēģināja saņemt no kinostudijas „Universal Studios” 15 tūkstošus dolāru. Klintija vainoja studiju par to, ka apmeklējot „Universal Studios” atrakciju parka “Spoku mājas” (House of horrors) atrakciju “Halloween Horror Nights” pārcietusi pārāk lielas bailes, morālās ciešanas un emocionālu traumu.
2001. gadā Linda Sandersa (Linda Sanders) un vēl citi upuru radinieki pēc apšaudes Kolumbainas vidusskolā (Columbine High School) iesniedza prasību tiesā pret 25 kino un videospēļu ražotājkompānijām par 5 miljardiem dolāru. Apsūdzētāji apgalvoja, ka bez tādām filmām kā „Basketbolista dienasgrāmata” (The Basketball Diaries) un tādām videospēlēm kā „Doom”, „Duke Nukem”, „Quake”, „Mortal Kombat”, „Resident Evil”, „Mech Warrior”, „Wolfenstein”, „Redneck Rampage”, „Final Fantasy” un „Nightmare Creatures” slaktiņš skolā nebūtu noticis, tādēļ daļu vainas par apsūdzētāju ģimeņu locekļu nāvi jāuzņemas minēto produktu ražotājiem un izplatītājiem. Pēc tiesas lēmuma lieta tika slēgta un apsūdzētājiem bija jākompensē kino un videospēļu kompānijām visi tiesas izdevumi.
Edvards Bruērs (Edward Brewer) 2002. gadā mēģināja no Providensas (Providence) pilsētas hospitāļa saņemt 2 miljonus dolāru, apvainojot iestādes administrāciju par to, ka dēļ tās nolaidības un paviršās attieksmes nekas nav viņu traucējis izvarot vienu no hospitāļa pacientēm. Tiesa gan lēma, ka visa izdarītā nozieguma vaina un atbildības nasta gulstas uz Edvardu un ka nav tāda likuma, kas liktu hospitāļa administrācijai pasargāt Bruēru no viņa paša rīcības.
Kompensāciju par iegūto morālo traumu un posttraumatisko stresa sindromu prasīja Endrjū Burnets (Andrew Burnett) 2003. gadā no Sāras MakBurnetas (Sara McBurnett) un Sanhosē (San Jose) laikraksta „Mercury News”. Endrjū prasību tiesā iesniedza laikā, kad izcieta trīs gadus ilgo cietumsodu par to, ka naida lēkmē bija nogalinājis atbildētājas suni, pametot to zem automašīnas riteņiem. Pēc Burneta sacītā, suņa nogalināšana viņam sagādāja lielas morālas ciešanas. Tiesa atteicās izskatīt šo lietu.
Amerikas skaņu ierakstu kompāniju asociācija (RIAA) 2005. gadā iesniedza tiesā prasību pret Ģertrūdi Valtoni (Gertrude Walton), kura jau gadu iepriekš, 83 gadu vecumā bija devusies uz „labākiem medību laukiem”. Nelīdzēja pat tas, ka tika iesniegta vecās kundzes miršanas apliecības kopija. Asociācija apgalvoja, ka Ģertrūde nelikumīgi lejupielādējusi un izplatījusi internetā vairāk nekā 700 dziesmas. Pēc mirušās kundzes meitas vārdiem, atbildētājai nekad neesot piederējis dators. Kaut gan beigās asociācija atteicās no šīs prasības, tā bija tikai viena no 20 tūkstošiem līdzīgu prasību, kuras RIAA iesniedza sākot no 2003. gada. Kaut gan no visām prasībām bijuši arī juridiski pierādāmi intelektuālā pirātisma gadījumi, starp apsūdzētajiem bijusi 12gadīga meitene, kuras vecākiem nācies skaņu ierakstu kompānijām atlīdzināt 2000 dolāru lielu kompensāciju, kā arī tādas ģimenes, kuru mājās nekad nav bijis dators. Apsūdzētajiem par labu RIAA var tikt prasīta līdz 150 tūkstošu dolāru liela kompensācija par vienu dziesmu.
2005. gadā Ostins Eitkins (Austin Aitken) iesniedza tiesā prasību pret telekanālu „NBC”. Prasības lielums bija ne vairāk, ne mazāk kā 2,5 miljoni dolāru. Pēc Eitkina liecības, kāda no raidījuma „Baiļu faktors” (Fear factor) epizodēm viņam sagādājusi milzīgu traumu, ciešanas un sāpes. Viņš apgalvoja, ka televīzijā redzētais sižets, kā konkursanti ēduši žurkas, novedis viņu līdz vemšanai un galvas reiboņiem. Tiesnesis nolēma, ka prasība ir absurds un atteicās to izskatīt.
Prasību tiesā 2006. gadā pret basketbolistu Maiklu Džordanu (Michael Jordan) un firmas „Nike” dibinātāju Filu Naitu (Phil Knight) iesniedza Alens Hekards (Allen Heckard), pieprasot 832 miljonus dolāru lielu kompensāciju. Hekards paziņoja, ka ticis apmelots, pārcietis morālu traumu, sāpes un ciešanas, jo cilvēki viņu uzskatījuši par plaši reklamēto basketbola zvaigzni. Pēc gada Hekards savu prasību atsauca.
