Grafiti (itāļu: graffiti, no graffiare - "skrāpējums", no sengr. γράφειν, graphein - "rakstīt") — zīmējums uz sienas: attēls, zīmējums, vai uzraksts, kas atstāts uz ārpus telpām esošas virsmas pilsētvidē, piemēram, nama sienas, mūra, žoga, atkritumu konteinera utt. Mūsdienās par grafiti dēvē vienu no ielu mākslas žanriem, ko tehniski izpilda ar markeru vai/un krāsas aerosolu palīdzību dažādos stilos: parakstu zīmējums (tag), izskatā nevīžīgs ķeburveidīgs uzmetums (throw up) vai pilnkrāsu zīmējums (piece). Atsevišķi grafiti, ko veidojuši mākslinieki, jau ir pieskaitāmi pie modernās mākslas paraugiem.
20. gadsimtā.
Savu uzplaukumu grafiti piedzīvoja ASV 1970. gados, vispirms melnādaino kvartālos, tad melnādaino un latinos ielu bandu kontrolētajos rajonos, ar grafiti iezīmējot konkrētās bandas kontrolētās teritorijas robežas (Bomb Style, Tunnel Bombing un throw up zīmēšanas stili). Savas vienkāršības un bezsatura dēļ grafiti kļuva daudz populārāka forma, nekā stencili, jo neprasa intelektuālu piepūli vēstījuma sacerēšanā, ne prasmi zīmēt — pietiek vienkārši ar uz sienas uzsmidzinātiem iniciāļiem, lai autors sajustos „grafiti mākslinieks“. Līdz ar to grafiti arī ir izteikti urbāns žanrs, mūsdienās lielākoties izpaužas hiphopa subkultūras vidē, bet tā nav tik grafisks un kodolīgs kā stencils. Līdz ar new wave un panku subkultūru parādīšanos, kā arī galeriju mākslas popularitātes pieaugumu, grafiti komercializējās, šo žanru pārņemot tam pusaudžu subkultūras virzienam, kas kopēja ielu bandu vizuālā tēla stilu, tā iztēlojoties sevi par dumpinieciska, pret komercializēto pieaugušo pasauli vērsta andrgraunda pārstāvjiem. Uz jauniešu tirgu vērstās produkcijas reklamētāji veido savai produkcijai atbilstošas grafiti formas un stilus, nosakot un veidojot modi šajā vizuālajā žanrā.
Grafiti apkarošana.
1980.-1985. gadi žanra piekopējiem bija vissmagākie. Tika pasludināts aizliegums par krāsas aerosolu pārdošanu nepilngadīgajiem, likums par obligāto krāsas aerosolu ievietošanu slēgtās kastēs (kas padarīja veikalu apzagšanu grūtāku), likumdošana ieviesa bargākus sodus par sveša īpašuma bojāšanu. “Metropolitan Transit Authority” (Metro Tranzīta Pārvalde) pieņēma speciālu antigrafiti budžetu. Vagonu parki tika labāk apsargāti, nožogojumi kļuva kvalitatīvāki un, ja tie tika uzlauzti, tos ātrāk salaboja. Grafiti darbu notīrīšana kļuva aktīvāka. Tas viss piespieda daudzus rakstītājus pamest šo nodarbi. Daži rakstīja arī uz vilcieniem, kurus aizsūtīja metāllūžņos, citi zīmēja uz automaģistrālēm, Metro Tranzīta Pārvaldes aizliegumu dēļ zīmēja arī uz ēku ārsienu augšpusēm, kas bija redzamas no paceltajām (virszemes) metro līnijām (šo kustību iesāka OE un P13). Tie, kas nepadevās, resursu trūkuma dēļ kļuva agresīvi, tie cīnījās viens ar otru, pretendējot uz kādu teritoriju - neapbruņotu grafiti rakstītāju tolaik 100% apzagtu, piekautu konkurenti, kad tas ietu uz vagonu parku. Krāsu trūkuma dēļ daudzi izmantoja marķierus.
1989. gadā 12. maijā Ņujorkā tika izsludināts jauns pašvaldības karš pret grafiti. Visi apzīmētie vilcieni tika noņemti no aprites un nodoti remontā. Tika pasludināta Clean Train (Tīro vilcienu) politika. Lielākā daļa grafiti rakstītāju uzskatīja, ka īstais grafiti ir tikai uz vilcieniem, bet sienas un audekla grafiti ir otršķirīga vide. Viņi turpināja cīņu, kaut arī sastapās ar kolēģu opozīciju, kas uzskatīja, ka ir bezjēdzīgi zīmēt darbu, kas netiks izrādīts. 1993. gadā, Ņujorkas mērs Džuliani īpaši nopietni ķērās pie grafiti apkarošanas. Kā daļa no mēra dzīves kvalitātes uzlabošanos politikas, grafiti apkarošana kļuva par īpašu pilsētas un vietējo pašvaldību prioritāti: "Grafiti romantizēšana nozīmē necieņu pret līdzcilvēku īpašumtiesībām, grafiti rada nekārtības un haosa iespaidu, turklāt pēdējā laikā grafiti paraksti ir bandu un narkotiku dīleru sazināšanās veids," paziņoja Džuliani. 1995. gadā mērs izveidoja īpašu antigrafiti vienību.