1889. gadā bērni tā vietā, lai spēlētu videospēles, strādāja ogļu raktuvēs, visbiežāk tik ilgi kamēr nomira. Tajā laikā „Nintendo Koppai” ražoja vienkāršas spēļu kārtis, kas bija ļoti populāras Japānas mafijas vidū. Gadu gaitā uzņēmums paplašinājās un sāka ražot rotaļlietas, ātri pagatavojamos rīsus, turklāt uzņēmums piedāvāja taksometru pakalpojumus un... mīlas viesnīcas. Kas ir mīlas viesnīca? Tieši tas pēc kā tas izklausās. Vieta, kuru uz dažām stundām, protams par labu samaksu noīrē mīlnieku pāri. Šīs arī bija vietas, kur Nintendo prezidents Hiroši Jamauči bija biežs viesis, jo nekas taču neparāda pakalpojuma kvalitāti labāk kā tas, ka pats uzņēmuma prezidents to labprāt izmanto. Bet spēļu kārtis joprojām bija galvenais uzņēmuma ienākumu avots, jo cilvēki taču vienmēr un visur ir bijuši lieli kāršu spēlmaņi, vai ne?
Taču tad pienāca 1964. gada olimpiskās spēles. Protams, ne jau pati olimpiāde bija katastrofa, bet gan fakts, ka tā notika Tokijā un tās mainīja visas Japānas kultūru. Piemēram, šauro, deguna platuma ūsiņu mode mira kopā ar vienu ķertu un brutālu diktatoru. Teiksim, spēļu kārtis Pekinas olimpiādes laikā bija Hitlera ūsiņas. Olimpiādes laikā Japānai tika pievērsta visas pasaules uzmanība un arī paši japāņi vēlējās pasaulei parādīties no labākās puses. Spēļu kārtis japāņiem likās nedaudz bērnišķīgas un tās vairs nebija populāras. Nintendo darbība spēcīgi iebuksēja. Jūs teiksiet, ka tagad visi kāršu spēlmaņi tūlīt kļuva par mīlas viesnīcu apmeklētājiem. Nekā nebija – Nintendo sāka irt pa visām šuvēm (piemēram, rotaļlietu līnijā Nintendo ražojumu izkonkurēja Bandai).
