...kuriem vispār nevajadzēja izveidoties.
Globālās industrijas milži...10
129
0
Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka garlaicības nomāktiem ienāk prātā ašā doma izgudrot jaunu dzērienu? Tu pielec gaisā un izdomā, ka sajauksi, piemēram vīnu ar kokaīnu. Ja tu to izdarītu, daudzi noteikti padomātu, ka esi nedaudz traks, bet ja tas notiktu 1885. gadā, tad tu kļūtu par pasaules mēroga dzērienu ražošanas milzi. Džons Pembertons bija Kolumbusas farmaceits un starp citu tobrīd jau bija zināms dzēriens, kurā tika jaukts kopā alkohols ar kokaīnu (coca wine jeb vīna kokteilis ar kokaīnu). Lūk arī atklājas „Coca-Cola” nosaukuma izcelsme. Pembertona radītajam produktam bija milzīga piekrišana. Viņš to reklamēja kā dzērienu zinātniekiem, dzejniekiem, advokātiem un citu profesiju pārstāvjiem, kuru darbs prasīja lielu prāta piepūli. Un tad ASV tika izdots „sausais likums”. Pēkšņi alkohols bija kļuvis nelegāls.
Bet tā vietā, lai mestu plinti krūmos kā to izdarīja daudzi citi alkohola ražotāji, Pembertons izdarīja gudrāk – viņš izņēma no receptes vīnu un aizvietoja to ar citu tikpat iecienītu produktu – milzīgu apjomu cukura. Coca-Cola bija dzimusi. Pembertons šim dzērienam piedēvēja dziedinošas īpašības, kas ārstēja morfija atkarību, galvassāpes un impotenci. Tā kā alkohola daudzums valstī strauji samazinājās, gandrīz visi apreibinošo dzērienu cienītāji kļuva par viņa klientiem, jo dzēriens vēl joprojām saturēja kokaīnu. Ironiski, bet jau pēc dažiem gadiem Pembertons pārdeva kompāniju morfija atkarības dēļ. Bet tik un tā paldies šim čalim. :)
Reklāma
Enco Ferrari bija cilvēks, kuram automašīnu pārdošana interesēja tik pat daudz kā steika rijējiem lopu audzēšana. Sākotnēji viņam tas pat prātā nebija ienācis. Viņš bija sacīkšu autobraucējs un tas bija viss, ko viņš vēlējās darīt. 1929. gadā Enco savāca savu autosacīkšu komandu, nosaucot to par „Scuderia Ferrari”. Viņi brauca ar Alfa Romeo autiņiem un bija laimīgi. Automašīnas un autosacīkstes sāka strauji palielināt savu popularitāti un pat lielākajam pesimistam nenāca prātā nekas, kas varētu apturēt šo lielisko autosacīkšu periodu.
Un tomēr...bija 1938. gads... Sākās 2. pasaules karš, fašisma iekārta Benito Musolīnī personā Itālijā pārņēma Alfa Romeo rūpnīcu savā paspārnē,. Pareizāk sakot, viņi „savā paspārnē” savāca visu. Ferrari komanda bija spiesta pārkvalificēties un sāka ražot lidmašīnu detaļas kara vajadzībām. Tā kā bija aizliegts rīkot autosacīkstes un Enco Ferrari pārņēma pilnīga garlaicība, viņš nolēma izmantot brīvo laiku un sāka skrūvēt kopā autiņu, ar kuru kādreiz cerams varēs braukt sacīkstēs. Turklāt 1944. gadā sabiedroto lidmašīna uzlaida gaisā Ferrari darbnīcu, nolīdzinot to līdz ar zemi. Kamēr apkārt sprāga bumbas, Enco Ferrari par spīti visam turpināja skrūvēt kopā autiņus, bet vēl joprojām ar domu tikai par to, ka tās būs viņa sacīkšu automašīnas.
Tomēr ar laiku viņš saprata, ka būs grūti iztikt bez jelkādas finansiālas atdeves (nekādas sponsoru reklāmas tajos laikos, protams, uz sacīkšu automašīnām nebija). Tāpēc viņš nonāca pie šķietami sāpīgākā un viņaprāt pēdējā glābšanas salmiņa lēmuma – kas būtu, ja pamēģināt pārdot automašīnas, lai varētu samaksāt par sacīkstēm? Tieši tā! Visu laiku labākais autiņš nonāca pārdošanā tikai tāpēc, ka Enco Ferrari bija kaut kur jādabū nauda, ar ko samaksāt rēķinus un nopelnīt iztikai. Jebkurš cits lēmums bez sevis skrūvēto autiņu pārdošanas un neviens pat neieraudzīto šo skaistumu.
Reklāma
1912. gadā japānis Tokuji Hajakava atvēra savu metāla darbnīciņu. 21 gada vecumā viņš izgudroja mehānisku zīmuli, kuru nosauca par „Ever-Ready Sharp”. Lai arī sākumā pieprasījums pēc viņa izgudrotajiem zīmuļiem bija ļoti neliels, viņš noslēdza ienesīgu līgumu ar kādu kompāniju Jokohamā. Viņa zīmuļu bizness sāka plaukt.
Tomēr līgumam un Hajakavas iesaukai „zīmuļu vīrs” nebija lemts garš mūžs, jo 1923. gadā Tokijā notika Lielā Kanto zemestrīce. Starp sagrautajām ēkām bija arī Hajakavas zīmuļu darbnīca. Palicis bez preces, pasūtījumiem un ienākumiem, jauneklis sāka grimt parādos un bija spiests pārdot zīmuļa patentu. Pats Kajakava, skaidri zinot, ka māte daba ir sadusmojusies uz Tokiju, nevis viņa zīmuļiem, devās uz Osaku, kur jau grasījās atsākt savu biznesu, nosaucot savu zīmuļu uzņēmumu ļoti primitīvi – „Sharp” (tulkojumā no angļu valodas „ass”).
Bet tad viņš nejaušām no cilvēku runām padzirdēja, ka kaut kur Eiropā ir izgudrots aparāts ar nosaukumu „radio”, kuru daudzi uzskatīja par nākotnes vērtīgāko aparātu. Savā jaunības maksimālismā un optimismā Hajakava nolēma, ka ja jau radio būs tik vērtīgi, tad visas zināšanas, kas viņam ir asu zīmuļu ražošanā, viņš izmantos, lai ražotu labākos radio kādi vien Japānā būs redzēti. Lūk šādu, iespējams, pagalma klaču rezultātā Hajakavas zīmuļu rūpnīca pārvērtās par „Sharp Corporation” elektropreču ražotāju. Šodien gandrīz katrā mājā ir kaut kas, ko rotā „Sharp” logo. Ziniet, šis milzis neieguva savu nosaukumu no kaut kāda dibinātāja vārdā Šārps, bet gan no tiem stulbajiem zīmuļiem.
Reklāma
Ole Kirks Kristiansens bija dāņu namdaris. Viņš būvēja mājas vietējiem fermeriem un darīja to veiksmīgi tik ilgi, kamēr viņa dēli 1924. gadā nodedzināja viņa darbnīcu. Tā vietā, lai norautu dēliem ausis un noslīcinātu viņus Baltijas jūrā, Kristiansens neļāva vienai neveiksmei izjaukt viņa veiksmīgo biznesu un viņš šajā negadījumā ieraudzīja iespēju ne tikai uzbūvēt darbnīcu par jaunu, bet pārbūvēt to krietni vien lielāku. Tomēr tieši tad Dānijā sākās ekonomiskā krīze un Kristiansenam nācās krietni vien samazināt ražošanu, gan strādnieku ziņā, gan lietās, ko viņš ražoja.
Viņš vairs nebūvēja lielas mājas un mēbeles, bet gan to samazinātas versijas. Krietni vien samazinātas...Tā dānis sāka ražot rotaļlietas. Neilgi pēc tam, kad 1949. gadā plastmasa kļuva brīvi pieejama, Kristiansena kompānija („Lego”) sāka ražot mazus savienojamus klucīšus. Tas notika vairāk nekā 400 miljardus klucīšu atpakaļ. Tagad uz katru pasaules iedzīvotāju sanāktu 62 Lego klucīši.
Tev patiks šie raksti
