Senajā Romā par gladiatoriem bieži kļuva vergi, kuri bija izdarījuši smagus pārkāpumus. Piemēram bēguši no saimnieka, vai sacēlušies pret to.
Spartaks
Kaujas pilsētā kādam Lentulam Batiātam piederēja slavena gladiatoru skola. Te apmācīja cīnītājus asiṇainajām Romas spēlēm - gladiatoru cīṇām. Par skolotāju te strādāja arī kāds gladiators vārdā Spartaks. Agrāk viṇš bijis brīvs trāķietis. Karā ar romiešiem Spartaks krita gūstā. Viņu pārdeva gladiatoru skolai. Senie rakstnieki par Spartaku stāsta, ka viņš bijis drosmīgs, spēcīgs un gudrs vīrs. Viņš drīzāk līdzinājies izglītotam grieķim nekā rupjam barbaram.
Bēgšana no gladiatoru skolas
73. p.m.ē. Spartaks pierunāja savus biedrus bēgt. Viņš teica, ka labāk riskēt ar dzīvību brīvības dēḷ nekā zaudēt to arēnā. Kādiem 70 gladiatoriem izdevās izbēgt no gladiatoru skolas. Viņi bija apbruņoti ar rungām, cirvjiem, dunčiem. Ceļā tie sastapa ieroču vezumus. Izbēgušie vergi uzbruka tiem un tā ieguva labus ieročus.
Gladiatori
Gladiatori bija personas, kas iesaistījās cīņā par nāvi, lai izklaidētu sabiedrību. Par gladiatoriem bieži vien kļuva vergi, kuri bija izdarījuši ļoti smagus pārkāpumus. Par visu laiku zināmāko gladiatoru tiek uzskatīts Spartaks, kurš krita gūstā karā ar romiešiem. Vārds, gladiators, cēlies no latīņu vārda, gladius, kas nozīmē zobens. Vairums no gladiatoriem izmantoja zobenu kā vienu no svarīgākajiem aizsardzības līdzekļiem. Šie vīrieši cīnījās, lai nogalinātu. Viņi zināja, ka gadījumā, ja viņš pretinieku nenogalinās, tad nogalinās viņu. Šobrīd profesionāli bokseri varētu zaudēt cīņās, bet vienalga dotos prom ar tūkstošiem dolāru. Pat kā zaudētājs viņš bieži vien bija uzvarētājs. Gladiatoriem gan tā nebija. Viņi zināja, ka zaudēt nozīmē mirt. Gladiatoriem nebija ļoti ilga karjera. Romas iedzīvotāji ieradās uz cīņām, lai redzētu asinis un nāvi, un tieši tas arī bija, ko viņi redzēja.
Apmācība
Ir izpētīts, ka Romas impērijā bija vairāk kā 100 gladiatoru skolas. Divas slavenākās skolas bija „Capua”, kur tika apmācīts arī Spartaks, un skola Pompejā, kura tika apbērta Vezuva izvirduma laikā. Viena no lielākajām skolām tika nodibināta Ravennā. Romā bija 4 svarīgas skolas: Ludus Magnus(vissvarīgākā no četrām), Ludus Dacus, Ludus Gallicus un Ludus Matutimus ( skola, kurā apmācija gladiatorus cīņā ar dzīvniekiem). Gladiatora skolās bija ļoti liela disciplīna. Šajās skolās piedalījās arī brīvprātīgie. Tie parakstīja līgumu ar gladiatora menedžeri. Līgumā viņi minēja kādus ieročus viņi vēlas izmantot un kādu samaksu vēlas saņemt, tas viss arī viņiem tika dots. Brīvprātīgajiem bija jāiet pie dakteriem noteikt fizisko ekspertīzi, lai pārliecinātos, vai viņi ir fiziski bargās apmācības spējīgi. Kamēr viņš bija gladiators, tie saņēma augstu un kvalitatīvu medicīnisko gādību. Brīvprātīgajiem tika arī piedoti visi parādi. Nāves gadījumā bija garantētas cienīgas bēres un kompensācija ģimenei. Kā likums gladiatoriem, vergiem, noziedzniekiem bija tetovējums kā aizzīmēšanas veids uz sejas, kājām un arī uz rokām(leģionāriem bija tāpat, bet tikai uz rokām). Šī aizzīmēšana turpinājās līdz imperators Konstantīns aizliedz tos tetovēt uz sejas. Gladiatora apmācība tika sadalīta vairākos līmeņos. Līmeņi tika dēvēti par mācību šķēpiem un bija pirmais šķēps, otrais šķēps un tā tālāk. Līdzko gladiators bija pabeidzis apmācību, bet vēl nebija cīnījies arēnā, viņš tika dēvēts par iesācēju.
Gladiatoru cīņas
Pati iecienītākā izprieca bija gladiatoru cīņas Kolizejā vai kādā citā gana ietilpīgā amfiteātrī, kur skatītāju skaits sniedzās vairākos tūkstošos. No grāmatām un filmām mums ir radies neizdzēšams iespaids par gladiatoru cīņām Senajā Romā kā par ļoti asiņainu un nežēlīgu izrādi, kas bieži beidzās ar gladiatora nāvi. Stīvs Taks (Steve Tuck) no Maiami universitātes ASV domā citādi. Izpētījis vairākus simtus zīmējumu, kas attēlo gladiatoru cīņas elementus, izstudējis agrīno viduslaiku un Renesanses posma kara mākslu rokasgrāmatas, kurās pārņemtas vecās tradīcijas, viņš uzskata, ka gladiatoru cīņas nemaz nebija īpaši asiņainas, bet drīzāk bija iestudētas izrādes, kas orientētas uz skatītājiem. Gladiatoru cīņā var izdalīt trīs posmus. Pirmajā viņi aktīvi uzbrūk viens otram, līdz viens gladiators tiek ievainots. Otrajā posmā ievainotais gladiators cenšas turēties no uzbrucēja pa gabalu. Trešajā, izšķirošajā posmā, abi nosviež ieročus, vairogus un saķeras tuvcīņā. Tas izskatās dramatiski, taču nav nāvējoši. Ja arī sākotnēji gladiatori cīnījās pa īstam, tad jau mūsu ēras 2. gadsimtā gladiatora sagatavošana izmaksāja ļoti dārgi un viņa nogalināšana būtu izšķērdība. Vai tas jums neatgādina mūsdienu restlinga izrādes, kad muskuļoti vīri boksa ringā sit un sper viens otram no visa spēka (lasi — sit garām), paceļ pretinieku gaisā un sviež to zemē (tā prātīgi, lai nesavainotu), vai ar visu sparu uzgāžas virsū gulošajam (tomēr nesaspiežot nabadziņu). Cīņa izskatās briesmīga, taču nav ne piliena asiņu.
