Savādas fobijas, dīvaina komunikācija ar augstākiem spēkiem, murgaini un aplami priekšstati un pārliecība, nepārvarama māņticība. Tas viss, izrādās, piemitis lieliem vīriem, kas iemantojuši dižu domātāju un pat ģēniju slavu. 
Ģēniju bailes, aizspriedumi un dīvainie priekšstati19
324
3
Salvadora Dalī īpašais koka gabaliņš, kuru viņš atradis „ļoti īpašos apstākļos” un no kura nešķīrās ne mirkli, patiesībā ir apliecinājums, ka ģēnijiem jeb lielajiem vīriem skapī nebūt nav mazāk skeletu kā parastajiem cilvēkiem. Mākslinieks savu koka talismanu nēsāja līdzi gan dienu, gan nakti, jo tad jutās brīvs no visām mānijām un šķēršļiem.
Reiz Londonā, kad tas izslīdēja no kabatas, Dalī sagrāba panika, un savā ādā viņš atkal iejutās tikai tad, kad koka gabaliņu izdevās atrast. Nākamreiz Ņujorkā Dalī savu dārgumu no rokām izlaida naktī viesnīcas gultā. No rīta tas acīmredzot bija aiznests prom kopā ar gultasveļu. Neko darīt, mazgātavā nācās apturēt darbu, pārmeklēt katru veļas gabalu, līdz koka skaida atradās un tās īpašnieks atviegloti uzelpoja, jo draudi viņa dzīvībai bija novērsti.
„Ak, tiklīdz pieskaros šim kokam, izgaist pat vismokošākās bailes,” teicis mākslinieks. „Tādos brīžos saprotu, ka vienīgā atšķirība starp mani un prātā jukušo ir tā, ka es neesmu jucis prātā!” Bailes no savām bailēm Dalī mocīja pamatīgi, un to lielais ģēnijs nebūt nenoliedza. Tieši pretēji, ne reizi vien viņš atzina,ka gandrīz nemitīgi dzīvo panikā, jo „visas lietas visapkārt piepeši varētu pavērsties pret pašu”. Vienīgā cerība - visaugstākie spēki, kas atbalsta ģēnijus, viņu tomēr izglābs.
Reklāma
Lai nepalaistu garām Dieva sūtītās vēstis un zīmes, Salvadors Dalī audzēja labi zināmās ūsas ar spicajiem galiem – ar antenām, kā viņš pats tās dēvēja. Antenu kopšanai mākslinieks veltīja daudz laika un pūļu, taču tas bija nepieciešams, lai nepalaistu garām nevienu Dieva vēsti, kas domāta tikai dižajam ģēnijam, tas ir, pašam Dalī.
Pārliecība par savu uzskatu nesatricināmo pareizību piemita arī slavenajam filozofam Imanuelam Kantam. Līdztekus slavenajiem darbiem viņš izstrādāja teoriju...par blakšu rašanos un dzelžaini pamatoja to ar saviem novērojumiem. Sašķobīt viņa pārliecību blakšu izcelšanās teorijā neizdevās nevienam.
Lietas būtība bija šāda - lai guļamistabā, kas atradās mājas saulainajā dienvidu pusē, valdītu vēsums, Kants pavēlēja turēt logu aizvirtņus aizvērtus. Taču reiz, kad viņš uz vairākām dienām devās izbraukumā, kalpotājs aizmirsa tos aizdarīt. Atgriezies mājās, zinātnieks pamanīja uz sienas blaktis. Viņš zināja, ka pirms aizceļošanas istabā blakšu nebija, un jutās pārliecināts, ka no ceļojuma pats nav atvedis šo sērgu, tādēļ gluži loģiski secināja, ka blaktis uzradušās, pa atvērto logu ieplūstot saules gaismai.
Reklāma
Kants nonāca pie atziņas: ja guļamistabu atkal aptumšos kukaiņi nevairosies un izmirs. Šī pārliecība bija tik dziļi iesēdusies viņa smadzenēs, ka nekādi argumenti nespēja to sašķobīt. Pēc šā izbraukuma logu aizvirtņi kā bija, tā palika aizvērti, un pēc neilga laika blaktis pazuda. Kants dzīvoja pārliecībā, ka krēsla ir aprijusi blaktis.
Patiesību viņš tā arī neuzzināja. Proti, viens no slavenā filozofa skolniekiem, kurš vienlaikus gādāja par viņa mājsaimniecību, parūpējās arī par guļamistabas un gultas tīrību, līdz ar to blaktis tikai iznīdētas.Piedevām katru dienu, Kantam nezinot, logi uz aizvirtņi tikai vēri plaši vaļā, lai telpā ieplūstu svaigs gaiss. Zinātnieks turpināja lepoties ar savām neapgāžamajām zināšanām blakšu jomā.
Kanta maldi nevienam sevišķu ļaunumu nenodarīja, taču Zigmunda Freida kļūdainā jaunības dienu pārliecība gan izraisīja graujošas sekas.
Reklāma
Psihoanalītiķa karjeras sākumā viņš bija saderinājies, taču nevarēja apprecēties, jo pietrūka finansiālās stabilitātes, ko savukārt līgavas vecāki uzskatīja teju par vissvarīgāko dzīvē. Tādējādi Freidu neatlaidīgi apsēda doma, ka nauda jāsadabū par katru cenu, un šo tematu viņš apcerēja vēstulēs savai izredzētajai. Starp citu,līdz kāzām viņš savai līgavai Martai uzrakstīja vairāk nekā deviņdesmit vēstuļu. Tajās Freids sāka jūsmot par kokaīnu – vielu, ko satur kokas lapas. Indiāņi tās košļāja, lai, pēc viņa vārdiem, vairotu drosmi un pašpārliecinātību. Kāds vācietis bija iedomājies eksperimentēt ar šīm lapām un piedāvājis tās karavīriem. Rezultāts – lielisks! Visi jutušies iedvesmoti, spēka un pārliecības pārpilni. Pēc Freida iedomām, kaut vai viens izdevies eksperiments ar šo vielu ienestu tik daudz peļnas, ka vairs nebūtu jālauza galva, kur ņemt līdzekļus ģimenes ligzdiņas iekārtošanai.
Patiesības labad jāsaka, ka tolaik – ap 1880. gadu – eiropieši par kokaīnu neko daudz vēl nezināja.Filozofs kaut kur bija lasījis, ka no morfīna atkarīgos var izdziedināt, ierastās vielas vietā dodot kokaīnu. Šo teoriju viņš grasījās pārbaudīt uz kāda kolēģa ādas, kurš hronisku sāpju dēļ lietoja aizvien lielākas morfija devas.un tajā pašā laikā izmisīgi pūlējās atbrīvoties no savas nelaimes. Pašā sākumā Freids kokaīnu izmēģināja pats – lai šo vielu dabūtu, naudu nācās aizņemties. Pēc pavisam nelielas devas garastāvoklis uzreiz uzlabojas – „kā pēc lieliskām pusdienām, kad neesi spiests ne par ko domāt”. Rezultāta iedvesmots, viņš lidinājās septītajās debesīs un nešaubījās, ka kokaīns ir burvju līdzeklis, kas ne tikai uzmundrina, bet arī paaugstina enerģijas līmeni, radošās un darba spējas. Gribēdams labu, viņš arī līgavai aizsūtīja devu, lai „darītu viņu stipru un spēcīgu”. Freids deva kokaīnu savām māsām, ieteica to draugiem un kolēģiem.Viņš patuzrakstīja rakstu kurā slavināja kokaīna izcilās īpašības un apjūsmoja dievišķo augu, kas pabaro izsalkušos, stiprina vājos un ļauj aizmirst neveiksmes. Tolaik Freids nešaubījās, ka kokaīns paaugstina seksuālās spējas, un uzmundrināja līgavu, kura vēstulēs sūdzējās par sliktu izskatu un apetītes trūkumu.
Tev patiks šie raksti
