Pēc lasītāju pieprasījuma – Padomju varas baisākā puse.
GULAGS – Padomju Nāves Mašīna94
Estētisku un morālu iemeslu dēļ neievietoju šokējošākos attēlus un video.
Termins “GULAG” ir Padomju birokrātiskās institūcijas akronīms - Glavnoe Upravlenie ispravitel’no-trudovykh LAGerei (Labošanās darbu nometņu un koloniju galvenā pārvalde ).
Šādas koncentrācijas nometnes tika izveidotas visā Padomju Savienības teritorijā īsi pēc 1917.g. revolūcijas,bet visstraujāk to skaits pieauga tieši Staļina režīma laikā. Lai gan nometnes bija atrodamas praktiski visur – lielākā to daļa koncentrējās īpaši ekstremālu apstākļu klimatiskajās joslās – gan Sibīrijas arktiskie ziemeļi,gan Centrālāzijas dienvidi. Ieslodzītie tika iesaistīti dažādos piespiedu darbos – visbiežāk tas bija smags un veselīgu ātri bojājošs fizisks darbs. Vardarbība, klimats, pārtikas trūkums un antisanitārie apstākļi bija iemesls ārkārtīgi augstam mirušo skaitam.
Pārsteidzošākie fakti:
10% no VISAS Padomju Savienības populācijas atradās ieslodzījumā šajās nometnēs
Vidējais dzīves ilgums pēc ieslodzīšanas – 1 ziema.
Staļina režīma laikā nometnēs dzīvību zaudēja vairāk kā 20 miljoni.
Milzīgs skaits upuru mira jau ceļā uz nometnēm – vilciena lopu vagonos,kur cilvēki bija sadzīti, bet mirušos izkrāva tikai galapunktā.
Atšķirībā no nacistu vagoniem, gulaga vagonos bieži bija izzāģēts neliels caurums grīdā,kur nokārtoties.
Sākotnēji gulagi bija paredzēti noziedziniekiem,bet Staļina režīma laikā tie kalpoja par izsūtījuma vietu pilnīgi visiem,kas kaut vai netieši izrādīja nepatiku pret politisko varu vai arī jelkādos veidos izpauda savu oriģinālo nacionālo piederību.
Parasta darba diena gulagā bija 14 līdz 18 stundas smaga vergu darba ar ekstremāli niecīgu uzturu un knapu apģērbu. Pilnībā fukcionējoši apavi tika uzskatīti par lielu laimi. Ieslodzītajiem bija aizliegts izpaust,kādēļ tie arestēti, kā arī parasta prakse bija izšķirt ģimenes locekļus – psiholoģiskais terors. Turklāt sargi nekavējās dažādos veidos pazemot ieslodzītos – gan fiziski,gan morāli.
Politiskā vara pat uzsvēra,ka izmanto šo organizēto teroru, pamatojoties,ka tas ir nepieciešams šajā revolūcijas laikmetā. Atšķirībā no nacistu nāves nometnēm,kur valdīja stingra ieslodzīto uzskaites un reģistrācijas sistēma,kā arī paši nacisti fotografēja tajās notiekošo, gulagos ar to neaizrāvās. Tādēļ lielākā daļa informācijas iegūta no tiem,kas izdzīvojuši šajās nometnēs.
Parasti nometnes būvēja vietās,kur bija nepieciešams šis vergu darbs – dažādi celtniecības projekti, dzelzceļa līnijas izbūve, raktuves u.tml. Kad darbs tika pabeigts ,ieslodzītos transportēja tālāk – tos,kas bija pārāk vārgi, pameta nosalt vai nomirt bada nāvē. Milzīgais jaunu arestu skaits nodrošināja jauna darbaspēka pieplūdumu un proporcionāli pieauga arī līķu kaudzes.
Kad atklāja zeltu tūkstošiem km no Magadan ostas, ieslodzītos piespieda būvēt Kolyma lielceļu – 1200 km garu serpentīna ceļu, izmantojot tikai laužņus, cirtņus,lāpstas un ķerras. Gulēt vajadzēja ārā, bez jumta virs galvas – vienalga,kādos laikapstākļos. Ņemot šo vērā – diezgan paveicās,ja tiki ielikts kaut vai zelta vai dimantu raktuvēs – tas radīja vismaz niecīgu iespēju izdzīvot. Bet urāna raktuves un Idigirka mūžīgā sasaluma zelta raktuves gan nebija šis gadījums.
Pusdienās, Sibīrijas -50 grādos ieslodzītie ēda balandu – plānu novārījumu no nekvalitatīviem dārzeņu atgriezumiem. Un ēdmaņa nebija pat tuvu dienas normai,lai spētu izdzīvot pie šādas slodzes un aukstuma.
Dzīvošana bija sliktas konstrukcijas barakās,kas neizturami smirdēja pēc visiem iespējamiem cilvēku izdalījumiem. Par gultām kalpoja divstāvu koka lāvas,kur katrā stāvā gulēja divi cilvēki. Par dažādiem "pārkāpumiem" nosūtīja arī uz vieninieka kameru,kur bija jāguļ uz pāris dēļiem,kas bija fiziski ļoti mokoši.Jāpiebilst,ka pieminēto pārtikas devu izsniedza pēc padarītā darba daudzuma - bet pat perfekti paveikts darbs varēja novest bada nāvē.
Kopā ar miesu no kauliem pazuda arī visas cilvēciskās izjūtas, lēnām izgaisa pati cilvēcība. Sievietes un bērni arī tika paverdzināti un mocīti,lai gan viņu režīms bija saalīdzinoši panesamāks kā vīriešiem. Tomēr tas neizslēdza biežos izvarošanas gadījumus - nereti sievietes sev atrada tādus kā "gulaga laulātos",lai sevi pasargātu no citiem. Fiksēti arī gadījumi,kad grūtnieces tikušas atbrīvotas - bet tādi gadījumi bija ļoti reti.
Katra minūte,ko apsēdies,lai kaut mazliet atvilktu elpu – tika pieskaitīta klāt darba stundām plusā – 14h plus viss atpūtas laiks – viss bija jāatstrādā. Daudzi mēģināja izdarīt pašnāvību. Tiem,kuriem tas līdz galam neizdevās neviens nesniedza medicīnisko palīdzību.
Nereti gadījās tā,ka nakts vidū pamodināja barakās esošos,izveda ārā un vienkārši nošāva. Pat gulagu suņu saņēma labāku aprūpi – kad mira kāds ieslodzītais,to visbiežāk vienkārši izmeta sniegā. Neiedomājams skaits cilvēku kapavietas ir nezināmas.
Viena no spīdzināšanas metodēm bija kaila cilvēka piesiešana pie koka uz kādām 30 līdz 60 min. – ātri saradās sīki moskīti,kas pārklāja ķermeni un barojās. Kad upuri atsēja – to jau tā izmocītie ķermeņi nespēja atkopties un viņi gāja bojā.
Pārskatot vēstures lapas šķiet,ka hitleriskās Vācijas nometnes un Padomju gulags savā starpā sacentušies nežēlībā un sadismā.