Lielākā daļa cilvēku droši vien zina, ka Dienvidamerikā ļoti populārs ir futbols. Tāpēc nav brīnums, ka tur ir arī lieli stadioni. 1938. gadā Čīlē tika atvērts valstī lielākais stadions Estadio Nacional de Chile (47 000 sēdvietu). 1962. gadā stadionā notika FIFA Pasaules čempionāts futbolā. Šajā čempionātā Čīles futbolisti arī sasniedza savu līdz šim labāko rezultātu - 3. vieta pasaules kausā. 1973, gadā Čīlē notika asiņains apvērsums un pie varas nāca diktators Augusto Pinočets. "Militārais režīms, kad varu Čīlē pārņēma ģenerālis Augusto Pinočets, bija ļoti represīvs. Diktators likvidēja politiskās partijas un arodbiedrības. Bieži tika pārkāptas cilvēktiesības, cilvēki tika pakļauti vardarbībai. Diktatūras drošības aģenti spīdzināja un nogalināja tūkstošiem politiski ieslodzītos." No 1973. gada septembra līdz novembrim tūkstošiem Pinočeta politiskie pretinieki tika ieslodzīti tieši šai stadionā, kas tika pārvērsts par koncentrācijas nometni. Daudzi tika nežēlīgi spīdzināti, daļu no tiem nogalināja. Vīrieši tika izmitināti uz futbola laukuma, bet sievietes - peldbaseina ģērbtuvēs (acīm redzot stadionā zem sēdvietām ir peldbaseins). Ģērbtuvēs un ctiās stadiona telpās tika izveidotas cietuma administratīvās telpas. Interesanti, ka jau pēc gada FIFA prezidents uzstāja, ka šai stadionā jānotiek FIFA 1974 turnīra kvalifikācijas spēlei - PSRS pret Čīli. Padomju savienība, kas mājas spēlē ar čīliešiem nospēlēja neizšķirti, atteicās spēlēt stadionā, kurš ticis izmantots kā cietums/koncentrācijas nometne (saprotami, vai ne), taču FIFA PSRS diskvalificēja un Čīle automātiski kvalificējās FIFA finālturnīram.
2006. gadā, atceroties senos notikumus, stadiona centrā uz nedēļu tika iestādīts 10 metrus augsts magnolijas koks. Stadionā, laikā, kad centru rotāja koks, notika arī piemiņas futbola spēle. Par spēles gaitu, rezultātiem un spēlētāju iespaidiem diemžēl neko nezinu.
man būtu bail. 
