Ārzemju leģions tika dibināts 180 gadus atpakaļ. Kopš dibināšanas brīža Leģions ir cīnījies dažādās pasaules vietās apgalvojot Francijas politiku. Kur ir leģiona sākums? Kas tas ir par veidojumu, bez kura Francija nevar iztikt un analogs, kuru Lielbritānija tā arī nespēja izveidot?
1831. gada 9. Martā karalis Luijs-Filips izdeva dekrētu par leģiona veidošanu, aizliedzot to izmantot Francijas teritorijā. Karalis vēlējās izvākt no valsts Burbonu karaļa Kārļa X algotņus, paliekas no Napoleona ārvalstu pulkiem, imigrantus, kas piedalījās Polijas un Itālijas sacelšanās. Šiem cilvēkiem bija reāla kaujas pieredze un valstī radīja draudus politiskajam līdzsvaram. Tajā pat laikā Francijas paplašināšanās Ziemeļāfrikā, ko uzsāka Napoleons, sākās ar jaunu sparu. Tādējādi karalis nosita divus zaķus ar vienu šāvienu – aizsūtot kaujas potenciālu – profesionālus kareivjus uz Francijas ietekmes zonas paplašināšanu.
Kopš tā laika daudz kas ir mainījies: attieksme un cilvēku vērtības, ģeopolitiskā situācija, valstu robežas. Koloniālās sistēmas, kas bija galvenais ekonomiskais pamats lielākai daļai industrializēto valstu cieta krahu. Pēc otrā pasaules kara bijušās kolonijas Āzijā, Āfrikā, Okeānijā, Latīņamerikā ieguva neatkarību. Likās, ka Leģions ir savu nodzīvojis un ir jāizformē. Tomēr tas nenotika. Un ne tikai tāpēc, ka 60.gados bruņoto spēku ministrs bija Pjērs Messmers, Ārzemju leģiona veterāns. Jau vairāk kā 200 gadus Francijā norit strīdi par vispārējo dienestu, kas vienmēr palicis neskarts. Dienēt armijā – ir svēts pienākums Francijas pilsonim. Bet lai dienētu karstajos punktos, franči to uztic brīvprātīgajiem leģionāriem. Karavīru mātes Francijā nepieprasa karaspēka izvešanu no Džibutijas, Čadas, Senegālas, Kotdivuāras, Gabonas, Gajānas, Majotas, Centrālāfrikas. Nevienam pasaulē nav nekāds jaunums un nešokē tas, ka Francija vairāk kā 40 gadus nepārstāj karot Āfrikā, kur gāž un atjauno režīmus. Francijas intervence kā likums nes īslaicīgu darbību ar nelieliem zaudējumiem (kā, piemēram, operācija „Barakuda”: Atlidoja, gāza nežēlīgo Centrālāfrikas impērijas imperatoru Bokassu , un mājās; Bokassa tad bija ļoti aizvainots – jo Vjetnamā viņš un leģionāri karoja kopā un izklaidējas vienos un tajos pašos bordeļos... ). To vienmēr veic profesionāli karavīri, nevis iesauktie un franču sabiedrībai pret to nav iebildumu.
Analizējot perspektīvas un franču ārzemnieku leģiona lomu, A. Raidings, žurnālists no „New-York Times” , 1990. Gada maijā rakstīja: „Tagad kad nav karu, kuros jāpiedalās, nav kolonijas, kas būtu jāaizstāv, Ārzemju leģions ir krustcelēs, mēģinot atrast lomu, kas neder – ārzemju tautas ar ap apšaubāmu reputāciju priekš, Francijas Republikas aizsardzības”. Tāpat kā daudzi pareģi pirms viņa, Raidings kļūdījās. Parlamenta debates atkal beidzās par labu leģiona saglabāšanai. Un jau 1991. Gadā leģionāri tika izsēdināti Zairā, Ruandā, Čadā, cīnījās Arābijas pussalas smiltīs un ne tikai.
Lūk, Leģiona biogrāfija no dzimšanas līdz mūsdienām:
1831. gada 9. marts – Izdots dekrēts par Ārzemju Leģiona izveidošanu. Pirmie 7 bataljoni Šveices pulkveža Stoffela vadībā devās iekaros Alžīriju. Līdz 1962. Gadam Leģiona vēsture ar šo valsti nebija dalāma.
1835 – Luijs-Filips aizdeva reģenta sievas piekritējai – Marijai – Kristīnei, un trīs gadus 5000 slepkavu cīnījās pret Donu-Karlosu.
1836 – Pirmā lielā leģiona uzvara – kauja ar sultāna Abd -al-Kadira spēkiem; tad leģionāri pielietoja izvērto taktiku, vieglos kājniekus pret uzbrūkošajiem arābu jātniekiem un kājniekiem. Franči savās musketēs lika pa divām lodēm otrajā veicot iegriezumus, dēļ kā pie trāpijuma lode sadalījās nesot smagākas sekas piemēram trāpot plecā vai kājā (dum-dum lodes).
1854 – 1855 – kopā ar angļiem un turkiem Krimas kara laikā ieņēma Sevastopoli.
1859 – atzīmējoties Itālijas kampaņā cīņā pret Austriju, leģions saņēma tiesības piedalīties 14. jūlija gājienā Parīzē. Kopš tā laika Ārzemju leģions saņēmis daudzus apbalvojumus un ik gadu pirmie soļo cauri triumfa arkai.
1860 – Anamas ieņemšana. (Jaunzēlandes pilsēta)
1863 – Leģions piedalās meksikāņu imperatora Maksimiliāna(protežē no Francijas) avantūrā. Tur, tālajā Meksikā radās „Kemerona gars” – viena no svētnīcām un tradīcijām. Karojot tur pret Meksikas tautas apspiedējiem, leģionāri parādīja vīrišķību un nezaudēja cieņu. Kamerūnā, kur kapteiņa Denī vadībā 3 virsnieki un 62 leģionāri atsita 3000 meksikāņu. Nogalinot vairāk, ka 600 pretinieku kareivjus, pieci palikuši dzīvie leģionāri cēlās un gāja pēdēja kaujā bruņojušies tikai ar durkļiem. Trīs no viņiem tika saņemti gūstā. Kaujas vietā tika atrasta koka roka, kas bija kapteiņa Denī protēze, kura tagad glabājas Leģiona muzejā, bet kaujas diena, kļuva par viņa dienu. Kopš tā laika, pie parādes formas tikai leģionāri nēsā baltas cepures (parasti tās ir zaļas beretes). Kopš meksikāņu gājiena, pie viņu uniformām pielikta īpaša akselbante.
1871 – pārkāpjot spēka likumu leģions izmantojās, lai gāztu Parīzes komūnu. Komūnas aizstāvji izbaudīja uz savas ādas koloniālo karu metodes.
19.gs beigas – 20.gs sākums – leģions ieviesa Francijas varu Indoķīnā, Dagomejā, Sudānā, Madagaskarā, Marokā.
Pirmais pasaules karš – Leģions cīnās Marnē, Sommā un pie Verdenes.
Pēc pirmā pasaules kara Francija sāka aktīvi pārnest ārzemju leģiona daļas uz Ziemeļāfiku. Pirmais pulks tika izvietots Sidi-Bel-Abesā (Alžīrijā), bet kavalēristu pulks nosūtīts uz Soussi, Tunisijā. Tieši šajā laikā Leģiona rindās parādījās daudz krievu un vāciešu. Dienests Indoķīnā tika uzskatīts kā apbalvojums. Dienēt piektajā pulkā parasti nācās leģionāriem ar stāžu un augstu pakāpi. Šis skaitījās kā paraug pulks un skaitījās pats labākais visā leģionā. Tā turpinājās līdz anti-franču revolūcijai 1930.gadā. Leģionāri veica cietsirdīgus un nežēlīgus pasākumus, lai apspiestu to. 1931. Gada 9. Martā leģiona simtgades laikā, parādes laikā kāds no pūļa izsauca apvainojumus leģiona komandiera majora Lamberta virzienā. Ilgi nedomājot Lamberts lika uzlikt durkļus un aplenkt pulku. Seši cilvēki tika aizturēti, aizvesti uz tiltu un nošauti.
Otrais pasaules karš – Francijas kapitulācijas laikā, Ārzemju leģiona 13tā rota devās palīdzēt Somijai pret Padomju armiju un atradās Norvēģijā. Viņa pārgāja De Golas (Franču ģenerālis) vadībā un kļuva par „Brīvās Francijas” galveno bruņoto spēku. Cīnijās Lībijā, Itālijā, Francijā, beidza karu Vācijā. 1940. gada 25. Septembrī fiksēta pirmā Leģionāru kapitulācija: Lengtona piektā pulka otrais bataljons padevās japāņu armijai pie Lang Sonē. Nākošais bija leģiona bataljons Marokā, bez ne viena šāviena pdevās 1942 gadā izsēdušamies amerikāņiem.
1945 – 1954. Gados – bijušie pretinieki karoja kopā: Indoķīnā leģiona sastāva karoja 18000 vāciešu. Leģions izaug līdz 100,000 cilvēku lielam sastāvam. Komandējošais Vjetnamas armijas ģenerālis Vo Nguens Ziaps veica francūžiem vairākus spēcīgus triecienus. Mēģinot pārtvert iniciatīvu, franči izlaida izpletņlēcēju desantu uz viņu nemiernieku kustības galveno mītni un gandrīz notvēra Ho Ši Minu. Tādējādi tika izveidoti divi izpletņlēcēju bataljoni. Tomēr divās nākamajās kaujās – uz ceturtās šosejas un Den-Ben-Fu – šīs elites vienības zaudēja.
1947 – 1950 – Madagaskara
1952 – 1953 – Tunisija
1954 – 1962 – Alžīrija
1978 – Zaira
Dotajā momentā Leģions pārstāv Francijas intereses Franču Gviānā (Dienvidamerikā), apsargājot kosmodromu Kurū un izsekojot džungļos nelegālos zeltračus Džibutijā un Meijotu, saglabājot Francijas ietekmi Austrumāfrikā. Leģionāri kopā ar ANO piedalās miera uzturēšanas misijās Balkānos, Somālijā utt. Periodiski veic līguma saistības sakarā ar konstitucionālo kārtību atjaunošanu Centrālāfrikas valstīs. Ņemot vērā iepriekšminēto, Leģions visticamākais tuvākajā laikā nebeigs veikt savas funkcijas.
P.S. Kad būs brīvāks brīdis ievietošu rakstu par Leģiona svarīgākajām kaujām, bruņojumu utt. :)
