Stāvot pāri skandāliem un skeptiķiem, tornis valdzina visas pasaules tūristu sirdis, pulcējot divtik vairāk apmeklētāju nekā Luvras mākslas muzejs. Jo nav taču pasaulē laikam vēl piedzimis tāds cilvēks, kurš, pāris dienu pabijis Parīzē, tā arī neaizietu apskatīt Eifeļa torni.
Fakti par Eifeļa torni1
To uzcēla par godu Pasaules izstādei 1889. gadā.
Eifeļa tornis tika uzcelts ļoti ātri – divos gados, ieskaitot projektēšanu, bet tiešā celtniecība bija mērāma vēl īsākos laika sprīžos – mēnešos. Būvniecībā bija nodarbināti 300 strādnieku, un, ņemot vērā celtniecības sarežģītību un unikalitāti, par sasniegumu jāuzskata arī tas, ka tikai viens no viņiem gāja bojā nelaimes gadījumā.
Tornis ir sastiprināts ar 2,5 miljoniem kniežu, tas ir 10 100 tonnu smags, torņa krāsošanai ik pēc 7 gadiem izmanto 50 tonnas krāsas.
Pirmā pasaules kara gados tieši no novērošanas posteņa Eifeļa tornī laikus tika pamanīta vācu spēku pārgrupēšanās pirms trieciena Parīzei, līdz ar to franči paguva tam sagatavoties.
Restorāniņā torņa pirmajā stāvā dejoja Marta Hari, kā izrādījās vēlāk – viena no lielākajām slavenībām pasaules spiegošanas vēsturē.
Kopš pirmajām darbības dienām tornis tika izmantots dažādiem zinātnes pētījumiem, tur tika uzstādīta radio (vēlāk arī televīzijas) antena, iekārtas gaisa temperatūras, spiediena, mitruma mērīšanai utt.
Pa Eifeļa kāpnēm lejup ir braucis velosipēdists, pa tā ārpusi rāpušies alpīnisti, no augšējās platformas lejup lidojis izpletņlēcējs, caur piloniem izlidojusi lidmašīna.
Ne tik spožu slavu tornim sagādāja tie vairāk nekā 350 pašnāvnieki, kas par piemērotāko veidu savas dzīves beigšanai atzina lēcienu no torņa platformas.