Erotika.1

Erotiskā dzeja – reprezenta daudzos grieķu dzejnieku darbos. Mimnerms (7 gs. pr. Kr.) savās elēģijās apdziedāja fleitisti Nanno; arī palikušos fragmentos viņš runā par mīlu un jaunības priekiem. Arī citi eleģiķi, pat nopietnais Solons, apdziedāja Afrodīti , Dionīsu un mūzas. Teognida elēģiju otrā grāmata satur fragmentus, kas veltīti Erotam un Kipridai; šeit tiek apdziedāts zēnu skaistums. Vēl vairāk vietas mīlestības motīviem ierādīts lesbiešu Alkaja unSapfo lirikā. Alkajam bij vesela dziesmu šķira, erotika (mīlestības dzejoļi), pie kam pēc toreizējās parašas viņš apdziedāja tiklab skaistus zēnus kā meitenes. Sapfo lirikā mīlestībai pieder viena no pirmām vietām, tikai dzejniece vairāk gan jūsmo par savām draudzenēm nekā par mīlestību uz vīrieti. Tāpat mīlestības dziesmas rakstīja dzejnieki Alkmans un Ibiks. Izcils mīlas dzejnieks ir Ionietis Anakreonts, kas citu motīvu gandrīz nepazīst kā tikai rozes, vīnu un mīlu. Tāpat Teokrita idillēs galvenie motīvi ir ganu mīlestība un dabas skaistums. Šie paši motīvi dominē aleksandriešu elēģijā un epigrammā. No grieķu erotisko dzejoļu izdevumiem minami Scriptores erotici, ,ed. La vagnini; Eroticorum Graecorum fragmenta papyracea.

Erotika izpaužas arī mākslā. Tā attēlo tieši vīrieša un sievietes mīlas dzīvi vai kādas citas parādības, kas uz to norāda un liek saprast, izjust. Tā kā erotiskās mākslas viela ņemta no paša dzīves pamata satura no dzīves gribas augstākā izpauduma akta, tad saprotams, ka tā sastopama visos laikmetos un tautās, kas vien veidojušas savas izjūtas.

Lai izteiktu dažādus mīlestības aspektus un ietonējumus, senie grieķi izmanto vairākus terminus. Ar vārdu eros viņi apzīmē jūtas, kas vērstas uz priekšmetu, lai to it kā pilnīgi ietvertu sevī. Šis termins izsaka mīlestību-kaislību, greizsirdību un juteklisku tieksmi un ir saistīts ar tās juteklisko pusi. Eros pauž dabā valdošo polaritāti un nerimdināmas ilgas pārvarēt šo polaritāti. Eros ir kaislīga pašatdeve, jūsmīga mīlestība, kas lūkojas uz savu priekšmetu it kā “no apakšas uz augšu” un neatstāj vietu žēlumam un iejūtībai.

Erots (gr. eros, mīlestība) – grieķu mīlestības dievs (romiešu Amors). Homērs vēl Erotu nepazīst bet Hēsiods teogonijā viņu jau uzskata par vienu no visagrāk dzimušajiem dieviem. Parasti Erotu uzskatīja par Afrodītes dēlu. Pēc orfiķu mācības no pirmatnējās tumsas un tukšuma radās sudraba krāsā spīdoša ola, no kuras izšķīlies Erots kā visāas dzīvības valdošais spēks. Erotu pielūdza līdzās Afrodītei un viņa kults pastāvēja sevišķi Boiotjas pilsētā Tespijās (kur viņa visvecākais attēls bija rupja akmens veidā, bet vēlāk tur stāvēja slavenais Pārksitela Erots). Tespijās ik pēc 4 g. notika Erota svētki ar sporta un mūzikas sacīkstēm. Erotu mēdza iedomāties kā brīnumdaiļu spārnotu bērnu: vecākā laikā viņa atribūti ir ziedi un lira vēlāk mīlas bultas vai arī degoša (kazu) lāpa rokā. Vēlāk kristīgā mākslā Erota attēlojums palika par spārnotu zēnveidīgu enģeli.

Liela nozīme erotikai ir Hinduismā, jo viena no trim pamatvērtībām hinduismā ir vistiešākā mērā saistīta ar erotiku. Šo vērtību hinduismā apzīmē ar jēdzienu kama (vēlme). Kama – jutekliski emocionālo tieksmju īstenošanas normas, zinātne par to, kā iegūst pareizu prieku, kuru sniedz pieci jutekļi (redze, dzirde, garša, oža, tauste). Viena no kamas sastāvdaļām ir erotoloģija, dzimumsaskarsmes priekšrakstu kopums. Vārds kama plašā nozīmē ir vēlēšanās vispār un tās apmierināšana, bet šaurā – attiecas uz seksu. Saskaņā ar hinduisma kanoniem dzimumbauda ir augstākā bauda no tām, kas iegūstama uz zemes. Paša kosmosa radīšanas aktu hinduisms izprot kā dieva un dievietes dzimumakta rezultātu (ne jau velti Indijā dzimumakts attēlots uz tempļiem, lietota plaša simbolika attiecībā uz seksuālām tēmām utt.). Erotisko kamas aspektu personificē dievs Kama vai Kamadēvi, ko uzskata par Dharmas dēlu. Jautājumu par to kā ievērot kamas priekštatus, risināja tā kamašstra – īpašs žanrs indiešu literatūrā (šastra – zinātne), kurā populārākais darbs Vatsjanas 3-4 gs. sarakstītais traktāts “Kamasutra” (sutra – traktāts, likumu kopums). Šā sacerējuma galvenā tēma ir erotoloģija vai samprajoja (savienošanās) sambhoga (bauda).

20 gs. beigās jēdziens erotika lielākajā sabiedrības daļā saistās tikai ar seksu. Šai sakarā Fuko ir liels darbs, kas analizē seksu, - “Griba zināt”. Tagad tiešām eksistē tikai sekss. Bet tas ir garlaicīgs, un tāpēc tam jāmirst, lai dotu vietu erotikai. sekss nozīmē, ka visi prieki un baudas ir atkarīgi tikai no dzimuma. Turpretim erotika redz ķermeni tā vienotībā ar dvēseli. Erotika ir daudzpusīga, sekss – tas ir piecu minūšu veikals, kur satiekas divas mašīnas. sekss - tas ir cilvēcisko attiecību brāķis, haltūra; tas, kas ir īsts un vērtīgs, kas var būt arī mākslas darbs, rodams tikai erotikā. Vilhelms Šmids uzskata, ka pie erotikas šaurās izpratnes noveda kristietība, Kura cilvēka domas pilnīgi novirzīja uz viņa ķermeni, arī uz dzimuma apzināšanos.

Bet nesvarīgi kļuva skatieni, pieskārieni, maigums. Uz dzimumu vērsta uzmanība un aizliegums to aizskart noveda pie tā, ka dzimums kļuva it kā viduspunkts, galvenais. Lai gan svarīgs varētu būt nevis tas, bet gan teiksim, deguns. Erotika ir māksla, kas pastāv starp divām galējībām. Pirmā ir mīlestība kristietībā, kura uzsver bezķermenisko mīlestību, otrā, “kailais” sekss. Erotikā svarīgi ir skatieni, žesti, kustības. Deja, pieskaršanās.