Tākā ir sācies laiks, kad ērces ir vis aktīvākās, nolēmu no putkļiem izvilkt savu ZPD un ievietot spokos nelielu rasktot par šo zirnekļveidīgo!
Ērces6
72
4
Ērce pieder pie dzīvnieku valsts, posmkāju tips, helicerātu apakštips, zirnekļu klases. Ērces ir ļoti sīki dzīvnieki, kuru garums parasti nepārsniedz 1 milimetru, tikai dažas sugas garumā sasniedz vai pat pārsniedz 5 milimetrus. Galva ērcēm ir saplūdusi ar ķermeni. Galvas priekšgalā ir mutes orgāni barības satveršanai vai sūkšanai. Ir četri kāju pāri.
Pieaugušās ērces – mātītes un tēviņi - atšķiras: mātītēm vizuāli saskatāma sarkanīga vēderiņa daļa, bet tēviņi ir viscaur tumšbrūni, gandrīz melni. Mātītēm ķermenis (vidēji 3 - 4 mm garš) ir pielāgots liela asins daudzuma uzņemšanai, lai reizi dzīves laikā producētu ap 2000 olu. Mātīšu ķermeņa masa pēc asins sūkšanas var pieaugt vairāk nekā 100 reizes, un pēc piesūkšanās tās izskatās pelēkas. Tēviņi asinis nesūc (vai sūc minimāli) un ir mazāki (vidēji 2-3 mm). Piesūcoties ērces caur atskabargainu snuķīti ielaiž koduma brūcē siekalas. Tajās ir vielas, kas mazina sāpes un neļauj asinīm sarecēt. Parasti cilvēks ērces kodumu nejūt, tādēļ ir iespējams, ka ērce nokrīt, pirms tā pamanīta.
Reklāma
Cilvēku ar ērču encefalītu var inficēt gan ērču mātīte, kas piesūcas uz vairākām dienām, gan ērču tēviņš, kurš piesūcas tikai uz 20 minūtēm, gan ērču kāpurs, kurš ir tik sīks, ka var palikt nepamanīts. Saslimt iespējams arī, inficētai ērcei tikai pārrāpojot pār ādu, kurā ir sīkas mikrotraumas. Apmēram 30% no ērču encefalīta slimniekiem ērci uz sava ķermeņa nav atraduši. Lai inficētos ar laima slimību, nepieciešams ilgstošāks kontakts ar piesūkušos ērci. Viena ērce var pārnēsāt gan ērču encefalīta vīrusus, gan laima slimības ierosinātājus, tāpēc cilvēku var inficēt ar abām šīm slimībām.
Daudzi cilvēki domā, ka ērces krīt no kokiem. Patiesībā tās dzīvo augsnē un, meklējot organismus (cilvēkus, dzīvniekus) asins sūkšanai, pa zāli vai krūmiem uzrāpjas ne augstāk par 20 līdz 70 cm. Tādējādi mēs pie ērcēm parasti tiekam dabā, brienot cauri zālei vai krūmiem meža takās, vai arī staigājot pa mauriņu dārzā.
Ērcēm ir uz temperatūru reaģējoši ožas jutekļi, kas atrod „upuri”.
Latvijas mežos sastopamas divas ērču sugas, kas pārnēsā ērču encefalīta vīrusus, borēlijas, ērlihijas un, iespējams, arī citus, pagaidām vēl pasaulē maz pētītus, infekcijas slimību ierosinātājus. Suņu ērce, kas izplatīta visur Eiropā, sastopama Latvijas rietumu un centrālajā daļā, mazāk - austrumu rajonos. Taigas ērce, kas izplatīta Krievijā, dominē Latvijas austrumu rajonos.
Kartē:
Zaļā kr. - suņu, tumši rozā - taigas, bet viegli rozā - abas šīs sugas kopā.
Reklāma
Ar ērču encefalīta vīrusu inficētas ērces pēdējos gados konstatētas mežos un krūmājos visā Latvijas teritorijā. Latvijā ik gadu tiek reģistrēti vairāki simti ērču encefalīta saslimšanas gadījumi. Noskaidrots, ka 20 – 30% ērču, kas piesūkušās iedzīvotājiem, bijušas inficētas ar ērču encefalīta vīrusu, tādēļ risks saslimt pēc ērces koduma ir ievērojams.
Personām, kas pēc ērces koduma inficējušās ar ērču encefalīta vīrusu, vienas līdz triju nedēļu laikā var novērot gripai līdzīgus simptomus (paaugstinātu temperatūru, galvassāpes un sāpes ķermenī), kas saglabājas apmēram vienu nedēļu. Pēc tam seko izveseļošanās, vai arī vīruss izplatās smadzenēs un smadzeņu apvalkos. Šādos gadījumos novēro augstu temperatūru, stipras galvassāpes, sprandas stīvumu, vemšanu, reiboņus un smagu vispārējo stāvokli.
Jau pie pirmajiem slimības simptomiem nekavējoties jāgriežas pie ārsta. Ērču encefalīta diagnozi apstiprina ar specifisko antivielu noteikšanu asinīs un spinālā šķidrumā. Ērču encefalītam nav specifisku ārstēšanas metožu (antibiotikas šajā gadījumā nepalīdz). Ērču encefalītu pārslimojušie parasti iegūst imunitāti visai dzīvei.
Droša un efektīva aizsardzība pret ērču encefalītu ir vakcinācija. Divas trešdaļas pacientu atveseļojas pēc gripai līdzīgo pirmās stadijas simptomu pārslimošanas.
Viena trešdaļa pacientu, izslimo otro stadiju – kas norit ar augstu temperatūru, stiprām galvassāpēm, apziņas aptumšošanos, 10 – 15% centrālām vai perifērām parēzēm. Šīs grupas pacienti sadalās apakšgrupās: mirstība sasniedz 1%, ilgstošas un dažreiz paliekošas neiropsihiskas komplikācijas sastāda 10 – 20%, atlikusī daļa pacientu pēc otrās stadijas pārslimošanas atveseļojas.
Latvijā ik gadu ar laima boreliozi saslimst 200 – 800 iedzīvotāju. Ērču izpētes rezultāti liecina, ka vidēji 20% ērču ir inficētas ar borēlijām. Atšķirībā no ērču encefalīta, kad vīruss tiek ievadīts tieši asinīs, borēlijas no piesūkšanās vietas izplatās cilvēka organismā pēc vairākām diennaktīm.
Izplatītākais laima boreliozes simptoms ir ādas apsārtums – erythema migrans, kas parādās ērces piesūkšanās vietā pēc 1 – 4 nedēļām. Apsārtums izplatās 3-4cm diametrā un pēc kāda laika pazūd. Retāk parādās simptomi, kas liecina, ka skarta nervu sistēma, locītavas un, atsevišķos gadījumos, arī sirds. Šie simptomi ir zīme, ka borēlijas izplatījušās tālāk par ērces koduma vietu, bet ne vienmēr pirms tiem ir novērojams ādas apsārtums. Pēc pārslimotas boreliozes neiestājas imunitāte un iespējama atkārtota inficēšanās. Pagaidām vēl nav iespējams vakcinēties pret laima boreliozi.
Reklāma
Tika uzskatīts ka ar ērlihiozi slimo tikai mājdzīvnieki, bet, kā kā pēdējos gados atklāts, arī cilvēkiem. Šīs slimības izraisītāji parazitē zīdītāju asinsrades sistēmas šūnās (leikocītos, eritrocītos un trombocītos) un endotēlija šūnās. Atkarībā no ierosinātāja mērķšūnām, ērlihiozi mēdz iedalīt monocitārā vai granulocitārā ērlihiozē. Parasti infekcija beidzas bez speciālas ārstēšanas, tomēr smagas komplikācijas iespējamas pat līdz 16% gadījumu un iespējams ilgstošs drudzis, akūta nieru mazspēja, un hemorāģijas. Reti novērojams meningīts un meningoencefalīts. Uzskata, ka vairumā gadījumu infekcija norit salīdzinoši vieglā formā un paliek nediagnosticēta.
Pārējās bildes ir uzņemtas ar diezgan spēcīgu digitālo mikroskopu.
Tev patiks šie raksti
